Tas brīdis, kad Jaungada naktī notiek brīnumi arī guļamistabā

Ziemassvētki un Jaungads ir laiks, kad daudzi taisa bilanci ne tikai maciņā, bet arī privātajā dzīvē. Šo rakstu personām līdz 16 gadiem neiesakām.
Publicēts: 31.12.2015, Komentāri: 2

Šo rakstu personām līdz 16 gadiem neiesakām.

Ziemassvētki un Jaungads ir laiks, kad daudzi taisa bilanci ne tikai maciņā, bet arī privātajā dzīvē. Jo, ja esi viens, svētku laikā vientulību izjūti vēl vairāk un ilgojies pēc tā otra, savējā, kas sasildīs un samīļos… Ja esi ģimenes cilvēks, priecājies kopā ar savējiem un pārskati paveikto… Ja esi attiecībās, kas nav piepildījušas tavas ilgas, stāvi kā krustcelēs… Jo šis ir pārdomu, prieka, jautājumu un atbilžu… Šis ir cerību laiks. Žurnāls »Vakara Ziņas« aptaujājis dažus latvju ļautiņus, kuriem tradicionālā rasola un šampanieša vietā gada nogalē gadījās izbaudīt citādu svētku gammu.

Ieva: «Gultai tomēr ir varens spēks»

Ieva un Jānis bija precējušies 25 gadus, izauklējuši divas brašas un talantīgas meitas – viena mācījās mākslas skolā, otra studēja par aktrisi. Jaunībā abi bija sākuši kā plikadīdas studenti īrēta komunālā dzīvokļa istabiņā, gadu gaitā pamazām izsitušies – Jānis ar savu jurista diplomu un uzņēmēja «ņuhu», «čuju» un «poņu», Ieva – ar dizaineres talantu un šarmu. Šķita – nu ko vairāk vajag, tagad var dzīvot sev, kā gribas, tik daudzi taču pēc tā tiecas – lai ir materiālā labklājība, labs auto, skaista māja. «Jā, arī mums tas bija ļoti svarīgi, tāpēc strādājām, pelnījām, lai varētu realizēt savas ieceres, bet, kad to visu sasniedzām un meitas gandrīz jau bija pašas par sevi, pēkšņi sapratām, ka mūs pašus vairs nekas nesaista. Esam kā divi kaimiņi, kas dzīvo blakus,» stāsta Ieva. «Vismaz es tā jutos, un man šķiet, ka Jānis arī. Viens otram to skaļi neteicām, ārēji it kā bijām kopā, bet kaut kas nebija tā kā agrāk. Un runa pat nebija par to, ka viņam būtu uzradusies mīļākā vai ka es mestu acis uz citu. Mēs vienkārši laulības dzīvē bijām atsaluši viens pret otru. Bet šķirties negribēju, domāju, ka viņš arī, tāpēc pēc garām pārrunām ar draudzenēm un psihoterapeita apmeklējuma nolēmu, ka mūsu laulības dzīvei jāpiešķir jauni, krāsaināki toņi. Un jāsāk ar gultu. Tāpēc saņēmu visu savu dūšu un pirmo reizi mūžā devos uz intīmpreču veikalu. Nekad neko vairāk par prezervatīviem nebiju pirkusi. Iegāju samulsusi, bet pārdevēja bija tik laipna, it kā būtu mana bērnības draudzene, kuru nebiju satikusi gadus divdesmit. Viņa tūlīt pat steidza man palīdzēt. Pamazām iejutos atmosfērā, iztēlojos, kas patiktu vīram un man, kādus nerātno rotaļu atribūtus varētu iegādāties, un rezultātā no veikala iznācu pacilātā noskaņojumā ar pirkumiem pilnu maisiņu – tīkliņkleitu, medmāsiņas kostīmu, pātagu, romantisku komplektu ķircināšanai, acu apsēju, roku dzelžiem, spalvu pušķīti kutināšanai un vēl pāris, manuprāt, neķītrām lietām.» Mājās Ieva pārradusies jau nedaudz uzbudināta un tūlīt pat nolēmusi gatavoties vakara pārsteigumam. «Sākumā domāju, ka varbūt jāpagaida svētku brīvdienas, bet tad sapratu, ka meitenes būs mājās, vēl arī vecāki jāapciemo, jāaizbrauc pie brāļa uz laukiem un beigu beigās divatā vispār nebūsim. Tāpēc nospriedu – nav ko atlikt. Dzelzs jākaļ, kamēr tā karsta. Piezvanīju vīram, pajautāju, ap cikiem viņš būs, sagatavoju glāzes un šampanieti, augļus, uzvilku tīkliņkleitu, zeķes ar mežģīni. Kad vīrs pārradās, saucu no otrā stāva, lai nāk augšā. Viņš gan gribēja ēst, teicās esot izsalcis, bet mani tas neinteresēja. Kad Jānis uznāca, liku viņam aiztaisīt acis, apsēju ap acīm tumšo apsēju, novilku žaketi, lēnām atpogāju kreklu, bikses. Skanēja lēna, liriska mūzika, es ielēju šampanieti, lēnām un līgani ap viņu dejoju, brīžam pieskaroties ar lūpām viņa visjutīgākajām vietām. Jānis, protams, bija pārsteigts par šādu manu izgājienu, bet ļāvās baudai. Viņš saprata, ka man mugurā ir kaut kas pavedinošs un fantāziju rosinošs, nevis ikdienišķais naktskrekls. Pēc brīža jutu, ka Jānim tur viss ir tik monumentāli ciets kā nesagraujamais Ķīnas mūris, taču es turpināju viņu uzbudināt un ķircināt. Jānis sāka stenēt no labsajūtas un tad, vairs nespējot noturēties, kā zvērs metās man virsū, norāva apsēju, saplēsa gandrīz vai gabalos manu tīkliņkleitu un ar skaļu gārdzienu ļāvās baudai. Mēs trakojām un plosījām viens otru ilgi, es pārkodu Jānim lūpu, uzsūcu kā jaunībā zilumu uz kakla, viņš saplēsa manas intīmpreču veikalā pirktās smalkās baltās zeķes ar mežģīni, un, kad sekss beidzās, abi gulējām bez spēka. Tas tik bija sekss!» ar saldu smaidu gadu senos notikumus atceras Ieva. «Laikam viens otram bijām atmodinājuši sen aizmirstas dziņas vai otro elpu, jo tonakt mēs tikpat kā negulējām. Arī no rīta pirms došanās uz darbu pavadīju Jāni ar orālo seksu. Viņš teicās, ka gaidot jau vakaru, lai ātrāk tiktu mājās, un patiešām atgriezās ātrāk, tūlīt pēc pārrunām ar klientu. Un mēs atkal ņēmāmies pa gultu. Tā tas ilga vairākas dienas, mums abiem tas patika. Aizbraucām vēlāk arī kopā uz intīmpreču veikalu, nopirkām vēl dažādas interesantas un uzbudinošas lietas. Ziemassvētku vakarā meitas tā dīvaini uz mums skatījās, smējās, ka senčiem jaunība atgriezusies, bet mēs patiešām jutāmies un izturējāmies kā tikko iemīlējušies. Te Jānis man ieknieba dibenā, kad šiverēju, klājot galdu, te garāmejot nobučoja. Pieaugušo rotaļlietas bija atsvaidzinājušas mūsu attiecības, un runa nav tikai par seksu. Bijām aizmirsuši viens otra pieskārienus, glāstus, ar gadiem sekss bija kļuvis par pieradumu vai ģimenes dzīves pienākumu, bet tagad viss ir savādāk. Pat vistumšākajā apcirknī ielavījušās domas, ka ģimenē kaut kas nav kārtībā, kopš tiem Ziemassvētkiem ir pazudušas. Gultai tomēr ir varens spēks,» tagad zina Ieva. Šogad pēc jaunām sajūtām gada nogalē viņi plāno aizbraukt uz Amsterdamu.

Artis: «Es biju iemīlējies, bet viņa bija mirusi»

Par Arti daudzas sievietes pirms gadiem teica: pleibojs. Mačo, kurš labi māk savaldzināt sievietes, pavedināt un tad aizplīvuroties tālēs zilajās, atstājot šņukstošus sievišķus mitrās salvetēs. Egoists, kurš visu mūžu pieradis pats par sevi un attiecībās ar sievietēm neatzīst kompromisus, dzīvo pēc sajūtām: vai nu ir, vai nav. Tā viņš, lāčojot pāri daudzu daiļā dzimuma būtņu sirdīm, reiz satika pavisam citādu sievieti un piedzīvoja līdz šim nebaudītu attiecību gammu. Viss sākās klasiski kā filmās: Artis ar auto brauca pa ielu, ieraudzīja blondīni, nobremzēja, viņa iekāpa, un nākamajā rītā abi pamodās kopā. Artis šim nolūkam – nekad jau nevar zināt, vai nakšņosi viens vai ar kādu garkājainu «gribuli», kā viņš mēdza saukt vienas nakts meitenes – bija speciāli iegādājies sarkanas krāsas zīda gultasveļu, vannas istabā vienmēr bija rezerves zobu birste, bet nakts skapītī prezervatīvu krājumi. Dažādu veidu – ar ūsiņām, bumbiņām. Tovakar ieraugot slaido blondīni uz ielas, viņš nodomāja: «Forša cērtamā egle, jāpaņem.» Kad otrā rītā viņa klusiņām piecēlās, paņēma drēbes un gribēja lavīties prom, Artis pajautājis: uz kurieni? Viņa lakoniski atbildējusi: prom. Tad viņš piebildis, ka varēja jau vēl palikt, nu vismaz uz minūtēm 15. Bet viņa aizgāja. Neko nesakot, neko neprasot, neatstājot ne numuru, nekā. Tikai laba seksa pēcgaršu. Nu labi, ne nu pirmā, ne pēdējā. Artis nodomājis un pagriezies uz otriem sāniem. Pēc dažām dienām, braucot pa to pašu maršrutu mājās, viņš atkal uz ielas ieraudzījis garkājaino meiteni, pieturējis, bet viņa lēni slīdošu, skumji aizplīvurotu skatienu paskatījusies uz Arti kā uz svešinieku un turpinājusi iet tālāk, klabinot smailos papēdīšus. «Mašīnā viņa nekāpa. Sāku braukt blakus un prasīju, vai mani neatceras. Viņa klusēja un pēc kāda trešā mana jautājuma lakoniski noteica: nē. Sadusmojos un aizbraucu. Pēc kāda mēneša nejauši satikāmies viena mana paziņas izstādes atklāšanas ballītē. Uz tām smalkajām ceremonijām man nepatīk iet, bet uz mājām, kur turpinājās tusiņš, es vēlu naktī ierados. Un tur bija viņa. Izrādījās, ka viņa ir mana paziņas jaunā skuķene. Viņa izlikās, ka mani nepazīst, bet, kad gāju uz virtuvi pīpēt, pēc brīža ienāca, aizvēra cieši durvis, neko neteica, izrāva man no mutes cigareti, saķēra aiz olām un piesūcās tā, ka elpa gandrīz aizrāvās. Es, protams, nepretojos. Kas ta man! Uzrāvu viņu uz palodzes un biju gatavs turpat paņemt priekšā, bet iztraucēja sadzērušies draugi, kas nāca pīpēt. Viņa norausās no palodzes, klusi noburkšķēja: «Gaidi mašīnā», tad uztaisīja atkal savu vienaldzīgo sejas izteiksmi un, it kā mani nepazīstot, grozot smuko pakaļu, izgāja no virtuves. Nogāju lejā, un drīz vien viņa bija klāt. Iebraucām blakus pagalmā un turpat uz vietas devām vaļā. Viņa bija kā kaķene, riktīgi uzvilkta, varbūt kaut ko salietojusies, bet seksa formā lieliska. Kad dabūja orgasmu, norāpās no manis, sakārtoja drēbes un, neko nesakot, izkāpa no mašīnas. Es paliku pusratā, tūlīt, tūlīt būtu beidzis, bet viņai jau viss. Gulēju vēl puspliks mašīnā, pīpēju, kad pēc dažām minūtēm attaisījās durvis un atkal parādījās viņa. Sāka uzbudināt manu daiktu, piesūcās tā, it kā gribētu to norīt, un apmierināja mani orāli. Tāda «džuse» man vēl nebija gadījusies. Kaut kas viņā bija. Galvenais, ka daudz nerunāja, bet darīja. Labi darīja,» smaidot gari un lēni nosaka Artis. Vēlāk, no draugiem uzzinājis, kā meiteni var atrast, Artis viņu uzmeklējis, un abi sākuši tikties. Konkrēti – tikai ar vienu mērķi – seksu, bez liekām ceremonijām ar kafejnīcām, puķēm un pārējām «bābu figņām», kā saka Artis. Beidzot viņš uzzinājis arī, kā meiteni sauc un ko viņa dara. Klāra bija medmāsa no onkoloģijas nodaļas, gribējusi kļūt par ārsti, bet nav tikusi, visa dinastija no mammas puses sirgusi ar onkoloģiskām problēmām. Slaida, blondiem matiem, garām kājām. Nu teju vai modele. Pēc dažiem randiņiem Artis bija nost no viņas. «Kad jautāju, kas viņai ir ar manu paziņu, vai kaut kādas attiecības, Klāra atbildēja: «Kas vispār ir attiecības? Kas ir mīlestība? Kas ir mūžība? Kas ir Dievs?» Sapratu, ka Klāra dzīvi tver filozofiskā mierā, vismaz tā izskatījās, un bauda, kad var uz pilnu klapi. Nu gluži tāpat kā es. Viņa bija kā nepieradināts kaķis, mēdza uzrasties pie manis nakts vidū bez zvana vai neierasties, kad bijām norunājuši. Necelt telefonu dienām. Pilnīgs pretstats manām līdzšinējām vecenēm. Tāda, kaislīga, bet gaisīga, mežonīga, bet reizē arī ēteriska, brīžam pat kā lēni slīdošs spoks gar kapsētu.» Artis aizmirsa par pārējām sievietēm no sava kataloga, kurā katrai bija pierakstīti kodi, piemēram: Juta gara, slaida, Zaiga kotletes, Jana orālais. Tagad Artis gribēja tikties tikai ar Klāru. Viņš brauca viņu sagaidīt pēc darba, pēc tam abi devās pie viņa uz mājām un mīlējās teju pēc Kamasutras priekšrakstiem. Pēc seksa Klāra klusējot gulēja vaļā acīm un skatījās griestos, pēc tam tāpat klusējot piecēlās un devās mājās. Un tā tas turpinājās vairākus mēnešus. Tuvojās Jaungads. Artim bija dažādi varianti, kur un kā to svinēt, bet viņš gribēja kopā ar Klāru. Viņa piekrita. Abi sarunāja pie viņa, Artis pacentās veikalā sagādāt visu nepieciešamo un gaidīja. Klāras nebija. Stundu. Divas. Trīs. Telefons bija izslēgts. «Tā kā viņa mani bija uzmetusi vairākas reizes, nevarētu teikt, ka uztraucos, ka kaut kas varētu būt noticis slikts. Drīzāk bija škrobe, kā nekā Jaungads, bet viņai atkal vecā dziesma: es pārdomāju. Tā ar mums meitenēm notiek, viņa mēdza teikt.» Līdz Jaungada sagaidīšanai bija palikusi stunda, Artis pukojās, jo viens mājās viņš negribēja palikt. «Piezvanīju čomam, viņi bija pie Artūra – viena daktera – un es teicu, ka pievienošos. Aizbraucu, ballīte jau gāja pilnā sparā, un kā jau pie mediķiem, netrūka ne šmigas, ne citu apreibinošo vielu. Artūra čomi lietoja spēcīgu nomierinošo līdzekli, jo no tā nebija ne smakas, ne galvassāpju otrā dienā, bet šmiga visu vakaru normāla. Es arī nolēmu pamēģināt, paprasīju, lai iespricē, un, tiklīdz ielaida vēnā, momentā iestājās pālis. Bija jautri, sākām pušķot eglīti ar žņaugiem, špricēm, plāksteriem, vates tamponiem. Visu, ko var atrast pirmās palīdzības somiņā un mediķu mājas krājumos. Kaifoju, līdz pēkšņi fonā dzirdēju kādu pieminām vārdu Klāra. Sāku ausīties un sapratu, ka džeki runā par kādu meiteni, kura šodien slimnīcā nomirusi. Prasīju, kas noticis, lai pastāsta. Pamazām sāku saprast. Kaut kāds murgs! Slimnīcā medmāsai, vārdā Klāra, pēkšņi palicis slikti, esot gan bijusi slima ar vēzi, bet it kā jau pirms gada izārstēta, viss jau it kā normalizējies, bet te saķērusi infekciju, un dažu dienu laikā finišs! Es neticēju savām ausīm! Tiešām tā pati Klāra? Mana Klāra? Pārjautāju, kā viņa izskatās? Nē, viss saskanēja. Atcerējos, kad aizvakar tikāmies, viņa šņaukājās un gultā nebija tik aktīva kā parasti, teicās – esot saaukstējusies. Bet es neko nezināju par vēzi! Patiesībā sapratu, ka vispār neko nezināju par viņu! Varbūt tāpēc Klāra dzīvoja tā, kā dzīvoja? Ja atlaist, tad uz pilnu klapi. Ja baudīt, tad ar pilnu krūti. Viņa nevienam nepieķērās, nevienam neko nesolīja. Bet es nevarēju saprast, kā tas ir: te bija cilvēks un te pēkšņi viņa nav! Cilvēkam bija savi plāni svinēt Jaungadu, un beigu beigās es biju iemīlējies! Bet viņa bija mirusi. Jutos kā pamatīgā vērša pakaļā un tovakar pamatīgi piedzēros. Kopā ar zālēm man sanāca riktīgs kokteilis. Nākamajā rītā bija nenormālas fiziskās un morālās pohas, tāpēc dzēru vēl. Tā tas turpinājās vairākas dienas, kamēr draugi mani atkačāja. Tagad visi saka: kopš tā Jaungada es esot mainījies. Nezinu, bet šo to pārvērtēt dzīvē nācās.»

Ina: «Pieķēru vīru Ziemassvētkos gultā ar citu»

Inai bija 45 gadi un septiņi gadi attiecībās ar vīrieti, kas bija gados krietni par viņu vecāks. Bet toreiz, kad viņa šīm attiecībām piekrita, viņa gribēja mieru, stabilitāti un materiāli nodrošinātu dzīvi, jo iepriekšējā mīlas pieredze ar radošu personību un plašo emociju gammu, dzīvojot kaislībās, pārdzīvojumos, bija novedusi pie veģetatīvās distonijas. «Pietiek,» viņa pirms septiņiem gadiem sev teica un aizgāja no sava rakstnieka. Žanis – tā sauca viņas nākamās attiecības – bija turīgs, humorpilns un uz sievietēm kārs vīrelis, bet ar uzņēmēja nagu un zemes cilvēka piesitienu. Viņš neplivinājās augstās matērijās un dzejas olimpos. Viņam bija svarīgi labi paēst, iedzert ar draugiem, aizbraukt brīvdienās medībās vai zvejā un padižoties draugiem ar savu sievieti. Viņš bija paredzams un prognozējams tāpat kā neapgāžamā patiesība, ka diena beidzas vakarā, bet saule lec no rīta. Žanis bija augumā mazs, bet žiperīgs. Viņam nebija sveša Napoleona godkārība, stratēģija, grandiozie plāni un ambīcijas. Droši vien tieši tāpēc viņš bija veiksmīgs biznesā un baudīja piekrišanu pie sievietēm. «Tā kā katram no mums bija sava iepriekšējā attiecību pieredze, savi paradumi, sākumā dzīvojām katrs savā mājā, mūsu kopdzīve bija kopā pavadītas brīvdienas un svētku dienas,» stāsta Ina. «Pēc kāda laika apprecējāmies un sākām dzīvot kopā. Pirmie seši gadi bija O.K. Pēc tam sākās sarežģījumi. Par neko varējām sastrīdēties, jo mani kaitināja, ka viņš vienmēr gribēja pierādīt, ka viņam ir taisnība, vienmēr gribēja būt pēdējā vārda teicējs un pamācītājs, ar saviem pieaugušajiem bērniem kontaktējās reti, par mazbērniem vispār neinteresējās, bet man šķita, ka ģimenei vajag turēties kopā. Nu vismaz sanākt kopā svētkos. Tagad saprotu, ka mana vēlme būt visām pudelēm par korķi noveda pie attiecību plaisām, jo kuram vīrietim gan patīk, ja viņu regulē vai apšauba autoritāti? Bet es vienmēr esmu bijusi par taisnību,» stāsta Ina. Pamazām ņiprais Žano, kā viņa viņu sauca, sāka mainīties attieksmē pret sievu – samazināja Inas ikmēneša tēriņu naudu, mājās sāka pārrasties vēlāk, aizbildinoties ar sastrēgumu darba lietās. «Ņemot vērā mūsu pēdējā laika biežos strīdus, es tam īsti neticēju, jo zināju, ka viņš ir «babņiks», bet neko neteicu. Turpināju dzīvot tālāk. Lai arī diskomfortā, bet man tā bija ērtāk nekā vienai sisties un par visu maksāt. Meita no pirmās laulības dzīvoja Londonā, katru mēnesi centos pārskaitīt viņai 400 eiro, tāpēc Žano man bija vajadzīgs. Tuvojās gada nogale. Parasti Ziemassvētkos braucām pie maniem vecākiem, bet jauno gadu sagaidījām kopā ar draugiem. Kādu vakaru pārradies mājās drūmā un nedaudz kunga prātā, Žano paziņoja, ka viņam Ziemassvētku laikā esot ļoti daudz darba un mājās varēs būt tikai vakarā. Lai es uz laukiem pie vecākiem braucot viena, viņš pievienosies 24. decembra vēlā vakarā. Nu ko – nospriedu, ja darbi, tad darbi. Sarūpēju dāvanas savējiem, jau laikus pa dienu devos uz laukiem, Žano vēl pa ceļam zvanīja, laipni apjautājās, kāds ceļš, jo ārā bija milzīgs putenis, cik tālu esmu tikusi, un vēlreiz solīja, ka, tiklīdz atbrīvosies, tā uzreiz brauks pie mums. Vecāki, protams, nesaprata, kas tie par darbiem Ziemassvētkos, bet es negribēju to apspriest, jo man bija sāpīgi, neticēju, protams, ka viņš strādā. Eglīte jau bija izpušķota, palīdzēju sagatavot svētku mielastu, un ap septiņiem sēdāmies pie galda. Vīra vēl nebija. Pienāca deviņi, vecāki ik pa laikam apjautājās, kur tad viņš tik ilgi brauc, kad atskanēja zvans: piedod, salūza mašīna, tikko sataisīšu, tā braukšu, bet šovakar nu nekādi. Ja godīgi, mani šāds pavērsiens nepārsteidza, biju, protams, bēdīga, bet vairāk pārdzīvoju par to, ka sapratu – mūsu kopdzīvei pienācis gals. Tas nebija tas gadījums, kad mašīna patiešām ir salūzusi.

Lai arī mani vecāki dzīvoja 100 kilometrus no Rīgas, tas nebija iemesls, lai neatbrauktu. Ja grib, vienmēr var kaut ko izdomāt. Tonakt slikti gulēju, bet nākamajā dienā, lai arī parasti laukos pavadu visas Ziemassvētku brīvdienas, izdomāju atgriezties Rīgā. Ne tāpēc, ka gribēju satikt vīru, meklēt viņu, skaidroties. Es negribēju sāpināt vecākus un izlikties, ka viss kārtībā. Iekšā viss kremta un vārījās, tāpēc notēlot mierīgo bija grūti. Gribēju uzsmēķēt, bet vecāki nezināja par šo manu netikumu, jo laukos vienmēr centos noturēties vai gāju ārā kaut kur paslepus, nomaļus pīpēt. Tāpēc teicu, ka man vēl šādi darbi palikuši, kas līdz Jaungadam jāizdara. Patiesībā zināju – Rīgā varēšu iedzert konjaku, uzpīpēt, savā nodabā visu pārdomāt. No vīra ziņu nebija, un arī es nolēmu nezvanīt. Domāju, ja viņš arī ir kādā kompānijā vai pie brūtes, tad mājās nebūs. Varēšu pabūt viena, ieiet burbuļvannā, relaksēties.» Taču, ak vai, Inas plānos korekcijas ieviesa diezgan dīvaina aina – dzīvoklī kāds bija. Par to nešaubīgi liecināja izmētātas drēbes uz grīdas, un, spriežot pēc krūštura, stringu un bezgaumīgas brokāta kleitiņas ar samta volāniem izmēriem, viņas mājā bija trausla, smalka būtne. «Noliku mantas priekšnamā, un devos tālāk istabā. No guļamistabas skanēja sieviešu smiekli un ķiķināšana. Man viss bija skaidrs, bet bija bail, kauns, izmisums, pazemojums iet tālāk. Apsēdos uz dīvāna, paņēmu vīra pusizdzerto konjaka glāzi un saskandināju pie pudeles. Laikam Žano šo skaņu izdzirdēja, pabāza galvu no guļamistabas, ieraugot mani, apmulsa un tad, ātri ietinies halātā, patiesi pārsteigts izsteberēja no istabas un prasīja: «Tu jau mājās?» «Kā redzi,» atbildēju. Žano metās skaidroties, ka tas nav tā, kā es esmu sapratusi. Noteicu, ka droši vien viņa atnākusi pēc sāls un palūgusi pīrādziņu recepti. Tad dusmās triecu glāzi pret grīdu, gribēju iecirst vīram pļauku, bet viņš manu roku apturēja, kliedzu, lai viņa ātri pazūd. Man iekšā viss vārījās, biju tuvu histērijai. Žano iegāja guļamistabā, dzirdēju, ka arī tur augstos toņos notiek skaidrošanās, tad abi iznāca saģērbušies, viņš pavadīja dāmu līdz durvīm, gribēja man kaut ko teikt, bet es nokliedzu, lai pazūd abi. Tad Žano pagriezās un teica: «Muļķe, pati esi vainīga. Alise mani mīl, un mums būs bērns.» Alise bija viņa sekretāre, jauns skuķis, kurš acīmredzot gribēja nodrošināt sev nākotni, padarot sevi grūtu no vīrieša viņas tēva vecumā. Kad viņi aizgāja, sāku raudāt, ielēju vēl konjaku, uzpīpēju. Izdzēru puspudeli, aizmigu, kad pamodos, bija jau vakars un mājās bija ieradies arī Žanis. «Mums vajag parunāt,» viņš teica. Satinos segā čokurā, droši vien izskatījos briesmīgi – noraudātām, piepampušām acīm, skatījos uz viņu un klusēju. «Ar Alisi man nav nekā nopietna,» viņš iesāka. «Piedod, ka vakar neaizbraucu, jā, es sameloju par to mašīnu,» viņš lēni stostoties runāja. «Bet Alise piedraudēja – ja Ziemassvētku vakarā nebūšu ar viņu kopā, viņa izdarīs pašnāvību.» Cik viņš bija naivs, nodomāju, uzķerties uz šādiem sieviešu trikiem! Bet neko neteicu, un Žano turpināja: «Jā, es tevi esmu piekrāpis, bet varbūt varam to aizmirst? Es negribu no tevis šķirties.» Nezin kāpēc, varbūt tāpēc, ka sapratu – Žano raustās, nav bravūrīgs, es izturējos mierīgi un, turpinot uzklausīt, jautāju, bet viņa taču gaida bērnu, kā tad būs ar to? «Nu es viņus materiāli atbalstīšu, rūpēšos, nav problēmu, bet es negribu mazu brēkuli savos gados. Nu tā ir sanācis. Piedod. Ja es gribētu palikt ar viņu kopā, tad es te nesēdētu.» Nedaudz no šīs viņa runas nomierinājos, bet neko neatbildēju, teicu, ka man vajag padomāt. Sapratu, ka bumba šobrīd ir manā laukuma pusē. Protams, nebiju jau arī tik liela pofigiste, lai mierīgi pēc tam varētu norīt šo krupi, mierīgi varētu gulēt savā laulības gultā, kurā pirms brīža vēl atradusies sīkā padauza. Pārējās brīvdienas mums pagāja mierīgā līdzāspastāvēšanā, bez skandāliem. Žano centās man izpatikt, neuzmācās gultā, jo teicu, ka nespēju ar viņu nodarboties ar seksu. Es daudz biju lasījusi sieviešu žurnālos par to, ka pārim vajag izrunāties, ja nav kaut kas kārtībā. Līdz šim man tas nebija izdevies nevienās attiecībās, varbūt arī pati baidījos no atklātības, bet 30. decembra vakarā saņēmos un Žanim teicu, ka vajag izrunāties. Vārds pa vārdam, un mēs tiešām beidzot izrunājām savas attiecības. Visus septiņus kopā pavadītos gadus. Viņš man teica, ka sākumā es esot bijusi pavisam citādāka – gan izskatā, gan arī uzvedībā. Ar gadiem es esot sākusi pieņemties svarā, bet viņam patīkot tās tievās, slaidās, kļuvusi pret viņu nevērīga, visu laiku kritizējusi, izmantojusi viņu kā bankomātu, tāpēc viņš samazinājis manu ikmēneša tēriņnaudu un meklējis mierinājumu pie citas. Tas tā – lielos vilcienos, protams. Saprotu, ka viņš vienmēr ir gribējis būt un ir bijis līderis, tāpēc pelšana viņam nepatika. Tad es savukārt liku vaļā visu, kas man nepatika, un paziņoju: vai nu mēs šķiramies, vai kaut ko mainām, jo es negribēšu samierināties ar viņa brūtēm. Bija vēl arī daudzas citas gadu gaitā sakrājušās lietas, kas man nepatika, bet tās kompensēja viņa nauda. Žanis negribēja šķirties, piedāvāja mierizlīgumu, solīja, ka vairāk nebūs nevienas citas, ka Alise bijusi pēdējā, turklāt laba mācība. Vienojāmies, ka paliekam kopā, vairāk šo tēmu necilājam, bet par savu un Alises bērnu viņš parūpēsies. Es viņam gan ieteicu pārliecināties, vai Alise patiešām ir stāvoklī un, ja ir, tad vai viņš tiešām ir bērna tēvs? Manam vīram tas pat prātā nebija ienācis, un, kādudien pārradies mājās, viņš paziņoja, ka Alise patiešām viņu piemānījusi, ka viņa nav stāvoklī. Alise ar draudzeni kafejnīcā apspriedušas viņas un opja, kā izrādās, viņa saukusi Žani, attiecības, un Žaņa biznesa partneris, vienā personā arī ģimenes draugs, kas bija lietas kursā par mūsu nesaskaņām, to dzirdējis un atstāstījis Žanim. «Izrādās par to birojā zinājuši gandrīz visi, tikai es ne,» mājās stāstīja Žanis. «Pasaucu Alisi kabinetā, piespiedu pie sienas, un viņa atzinās, ka tiešām nekāda bērna nav.» Žanis juties gan apmuļķots, gan vienlaikus atbrīvots. «Kopš šī gadījuma mūsu attiecības ir uzlabojušās, es pārdomāju to, ko viņš teica par mani, sāku iet uz trenažieru zāli, neēst pēc sešiem vakarā, nekritizēju vairs viņu, savukārt Žanis tagad vienmēr laikus pārrodas mājās, pa vakariem nekur nepazūd. Laikam vajadzēja notikt kaut kādam lūzumam, laikam jau ne velti saka, ka pēc septiņiem gadiem ir krīze. Bet, ja izrunājas, tad, kā izrādās, daudzas lietas, kas kādā brīdī šķitušas kā traģēdija, bezizeja un beigas, var vērst par labu. Mēs jaunā gadā sākām jaunu dzīvi. Aizbraucām nākamajās brīvdienās pie vecākiem uz laukiem, izciemojāmies, pēc tam bijām kopā ceļojumā, ļāvāmies atpūtai un kā ar veļas rulli pārbraucām pāri pagātnes notikumiem.».

Komentāri: 2
Avots: Vakara Ziņas, Nra.lv
Ieteikt:
Sekot:
slavenibas.lv draugiem.lv slavenibas.lv twitter slavenibas.lv facebook

Komentāri:

Mr. Julius Becker 01.01.2016 12:59
Do you need an urgent loan for business or to pay bills at 3% interest rate? We give out loan to individual and cooperate bodies ranging from $3000 dollars to $20 million dollars pounds EUR 5,000.000.000. maximum duration period of 1 to 30 years, If Yes Contact us with the below details.
(1) Names______
(2) Country________
(3) Phone Number_______
(4) Gender_________
(5) Loan Amount________
(6) Duration:_________
(7) Monthly Income____
Yours Sincerely,
DR.JULIUS BECKER LOAN COMPANY
if really you wanted
to know more about us his our company web,(http://beckerfinancials.webs.com ) juliusbeckerfinancialhelp@gmail.com
Waiting for your answer.
Best regards,
Mr. Julius Becker
0 0 atbildēt
Maija 31.12.2015 20:43
Pirmās sievietes stāsts saviļņo!
1 0 atbildēt

Pievienot komentāru

Paparaci.lv

Slavenības bildēs

MEKLĒT SLAVENĪBU