Ušakovam un Strautiņai ir absolūti nesaderīgi raksturi

Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs un Rīgas domes priekšsēdētāja biroja vadītāja Iveta Strautiņa-Ušakova jau gandrīz gadu ir vecāki dēliņam Tomam.
Publicēts: 10.01.2016, Komentāri: 9

Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs un Rīgas domes priekšsēdētāja biroja vadītāja Iveta Strautiņa-Ušakova jau gandrīz gadu ir vecāki dēliņam Tomam. Viņu ģimenē aug arī Ivetas vecākais dēls Edgars, vēsta portāls Skaties.lv.

Nil, Toms jums ir pirmais bērniņš. Kā ir būt tētim?

Nils: – Vīrietim dzīve dalās divos posmos: pirms un pēc bērna piedzimšanas. Neatļaušos vispārināt, bet man laiks pēc bērna dzimšanas ir fantastisks! Mazais maina absolūti visu, sākot no sadzīviskām lietām, beidzot ar uztveri. Piemēram, esmu atklājis bērnu preču veikalu pasauli. Izrādās, tagad ir krietni interesantāk iepirkties, piemēram, meklēt T krekliņu, kas ne tikai patiktu man, bet kas būtu atbilstošs sešu mēnešu vecam bērnam. Jūtu arī iekšējas izmaiņas, radusies lielāka piesardzība pret daudzām lietām, piemēram, tagad piesardzīgāk vadu automašīnu. Mājas dzīvē lielas izmaiņas nejūtu, jo tur, protams, visu laukumu nosedz Iveta. Viņa šajā laikā mājās izdarījusi vairāk nekā sešos gados darbā, un to domāju patiešām labā nozīmē.

Pats ar Tomu pagūstu aprunāties no rītiem un vakaros, un, protams, brīvdienās. Tagad brīvdienās mani dabūt ārā no mājām ir ļoti grūti – man tiešām nekur negribas doties. Un man šīs pārmaiņas patīk!

Jums abiem ar dēlu jau ir savas vīru lietas?

Nils: – Vakaros abi ar Tomu dauzāmies, un tad Iveta mums aizrāda, jo bērnam jāiet gulēt. Bet es, atbraucis mājās, gribu kopā ar viņu pablēņoties!

Iveta: – Arī uz krūtīm Toms guļ tikai Nilam, mēģinot paņemt visu, kas atrodas tuvumā. Es vairāk ar Tomu dziedu un runāju, veicu visas aprūpes lietas, sākot ar barošanu un beidzot ar pārtīšanu, bet Nils dēlam ir izklaidētājs.

Nejauši atklājām, ka Toms ir pietiekami muzikāls, pie atsevišķām dziesmām viņš ar milzīgu sajūsmu sejā ritmiski lēkā.

Nils: – Tagad viņam visvairāk patīk dejot pie 2 Unlimited hīta vēl no maniem skolas laikiem – No limit. Man šī dziesma ierakstīta telefonā, un Tomam tā ļoti patīk.

Iveta bija ļoti aizņemta topošā māmiņa, jo Rīgas domē strādāja līdz pēdējam brīdim. Kā jums kopumā aizritēja gaidīšanas laiks?

Iveta: – Tā ir, bez ierobežojumiem strādāju līdz grūtniecības beigām. Iespējams, tāpēc bija vieglāk pārvarēt sajūtas, ka varbūt kļūst grūtāk, varbūt ir lielāks nogurums un vairāk nāk miegs. Pat izlūdzos ārstam, lai atļauj lidot. Manuprāt, grūtniecības laikā lidoju kādas četras vai piecas reizes, kas varbūt var šķist bezatbildīgi. Taču, tā kā man ar veselību viss bija kārtībā, nebija nekādu komplikāciju vai ierobežojumu, un arī Toms jutās labi, puika jau izlidojies krustu šķērsu, vēl būdams mammas vēderā. Regulāri nākt uz darbu pārtraucu tikai kādas divas nedēļas pirms dzemdībām.

Nils: – Bija tuvu tam, ka arī dzemdēt Iveta aizbrauktu no darba…

Kāpēc tāda izvēle? Vai tā bija vēlme neizkrist no aprites vai kas cits?

Iveta: – Aizgāju dekrēta atvaļinājumā un tomēr nācu uz domi, smejoties, ka nāku nodarboties ar savu hobiju. Paldies Dievam, man ir darbs, kas ļoti patīk, un man nav katru rītu ceļoties jādomā: ārprāts, jāiet strādāt! Protams, tas arī bija veids, kā neizkrist no aprites un būt notikumu epicentrā, nodarboties ar to, ko esi darījusi visu laiku. Noteikti tā arī bija iespēja būt kopā ar vīru. Ņemot vērā dzīves ritmu, kāds man bijis visu laiku, esot mājās vienai, reizēm arī tagad šķiet, ka neko nedari… Pati jau zini, cik daudz dienā esi paveikusi, mazgājot, kārtojot, esot kopā ar bērnu, bet citi to nemaz nepamana. Man vispār nav raksturīgi tā vienkārši sēdēt.

Kamēr mājās ir darbu saraksts, ir labi, bet, tikko viss apdarīts: māja kārtībā, drēbes izmazgātas, tad iestājas – ko lai tagad daru? No otras puses, šobrīd pildu mammas pienākumus un nekā svarīgāka par to nevar būt. Esot mājās, varu arī vairāk pievērsties un sniegt atbalstu vecākajam dēlam Edgaram, kuram it kā mammu vairs nevajag, kaut gan patiesībā ir otrādi.

Kā jums atšķīrās grūtniecība tagad un pirms 16 gadiem, kad gaidījāt Edgaru?

Iveta: – Otrās grūtniecības sākumā bija lielāka intoksikācija nekā pirmajā reizē. Varbūt pēc pirmajām dzemdībām bija vieglāk atgūt formu, bet arī tagad, neesot aktīva sportotāja, dabīgā ceļā esmu atguvusi formu, Tomu zīdot ar krūti.

Var lasīt grāmatas un žurnālus, smelties padomus internetā par grūtniecības norisi, dzemdībām un mazuļa attīstību, bet realitātē secini, ka katrs gadījums ir individuāls. Neviena dzemdētāja nav līdzīga citai, tāpat kā neviens bērns neattīstās pēc grāmatas. Jā, lielos vilcienos ir līdzības, bet katrai sievietei viss notiek individuāli un ar katru bērnu atšķirīgi. Man abas dzemdības bija pilnīgi dažādas ar citādākām atmiņām. Sakrīt vienīgi tas, ka abas reizes uz slimnīcu devos labā noskaņojumā, bez aktīvām un stiprām sāpēm, kad slimnīcā kaitina ārstu jautājumi, jo tik ļoti sāp. Abas reizes biju mierīga, procesam pieslēdzos tad, kad biju palātā. No pirmajām dzemdībām atcerējos, ka sāpīgākais un grūtākais posms bija kontrakcijas līdz bērna piedzimšanai. Savukārt otrā reizē kontrakciju laiks bija salīdzinoši īss, bet vissāpīgākais bija beigu jeb izstumšanas periods. Gan Edgaru, gan Tomu laidu pasaulē dabīgās dzemdībās bez jebkādas atsāpināšanas.

Ja pirmajā reizē domāju, ka vairs nevaru izturēt un nupat būs jālūdz kāds medikaments, tad šoreiz tādas domas pat nebija. Atcerējos atsauksmes, ka epidurālā anestēzija var ietekmēt bērnu un arī mammu, un izturēju līdz galam. Piekrītu teicienam, ka Dievs tev nekad nesūta vairāk, kā spēj izturēt.

Daudzas sievietes stāsta, ka pirmā bērna gaidīšana aizrit tā, it kā starp citu, bet ar otru šo procesu var vairāk izbaudīt, ieklausīties savās sajūtās.

Iveta: – Gan Toms, gan Edgars bija ļoti gaidīti bērni, mēs apzināti plānojām bērniņu. Līdz ar to, iespējams, gaidot Edgaru, grūtniecības laiku pat izbaudīju vairāk, jo tolaik tik daudz nestrādāju. Toties pēc tam, kad bērns jau nācis pasaulē, noteikti varu teikt, ka ar otru bērnu esmu gudrāka, mierīgāka un arī bērns ir mierīgāks. Jāatzīst, ka strādājot laiks paiet ātrāk. Manuprāt, sēdēt mājās man būtu daudz grūtāk, jo tad droši vien ieklausītos katrā sāpē, žēlotos, ka šeit sāp un šo vairs nevaru. Kad ej un dari, neatliek laika sevis žēlošanai. Ja vēl kāds pasaka, ka nemaz tik slikti neizskaties… (Iveta un Nils smejas.)

Nils: – Paspēju pamanīt, ka Ivetai jau atkal der visi džinsi, kurus viņa valkāja pirms grūtniecības. Gaidot Tomu, mēs arī centāmies kaut ko lasīt un apgūt. Tāds jēdziens kā pēcdzemdību depresija pēc maniem aprēķiniem Ivetai bija 45 minūtes, varbūt dienu. No malas raugoties, Iveta izskatās ļoti laimīga.

Iveta: – Man tagad reizēm uznāk depresija, jo šķiet, ka sēžu mājās un nevienam neesmu vajadzīga.

Nils: – Ir neliels saraksts ar cilvēkiem, kam esi vajadzīga…

Cik daudz topošais tētis iesaistījās Toma gaidīšanā?

Nils: – Izmantojot savu stāvokli, paprasīju, lai man sagatavo informācijas apkopojumu ar to, kas par visu šo procesu man būtu jāizlasa. Arī pats meklēju informāciju, taču man ir paveicies, jo Ivetai Toms ir otrais bērns un viņa ir mamma ar pieredzi. Plus vēl Iveta ir teicamniece un pēc būtības ārkārtīgi atbildīgs cilvēks. Līdz ar to man bija un ir mierīgi, skatoties uz Ivetu gan tad, kad viņa bija stāvoklī, gan tagad.

Iveta: – Mēs arī noklausījāmies dzemdību sagatavošanas kursus, un Nils var apstiprināt, ka no tā, ko stāstīja kursos, kas ir svarīgākais, kā notiks process, kā viņam vajadzēs palīdzēt, varbūt tikai vienu trešo daļu mūsu gadījumā varēja izmantot.

Nils: – Dzemdības notika ļoti strauji. Sēdējām pirmsdzemdību palātā, skatījāmies seriālu Interni – Toms pēc būtības piedzimis ar interniem fonā. Kad Iveta teica, ka jau viss sāp, paņēmu viņu padusē, aiznesu uz dzemdību palātu un uzcēlu uz dzemdību krēsla.

Pēc piecām desmit minūtēm Toms bija piedzimis. Atceros, ka vēl liku kabatā šokolādes batoniņu, telefona lādētāju, ja gadījumā process ievilksies, taču tas viss nebija nepieciešams.

Iveta: – Kad iestājos Dzemdību namā, dzemdību process bija pusē. Pirmo pusi veiksmīgi nodzīvoju mājās, aizgāju pie friziera, zvanīju vecmātei un apgrūtināju ar saviem stāstiem, ka man tagad ir tā un tā. Beigās biju priecīga, ka šis garais periods nav jāpavada slimnīcā, bet varu būt mājās savā gultā un staigāt svaigā gaisā.

Nils: – Tā kā Ivetai un Tomam viss bija kārtībā, mēs no Dzemdību nama izrakstījāmies jau nākamajā dienā, lai gan tas tā nav pieņemts. Piecos pēcpusdienā Toms piedzima, un nākamās dienas pusdienlaikā jau bijām mājās. Pēc mēneša jau dzirdēju, ka Dzemdību nams plāno mammas, kurām nav nekādu komplikāciju, izrakstīt ārā nākamajā dienā. Jau gaidot zinājām, ka būs puisītis, un mums jau bija vārdu varianti, taču galīgo lēmumu atlikām līdz brīdim, kad bērnu ieraudzīsim. Tomam izdomātais vārds piestāvēja ideāli!

Iveta: – Piekrītu, ka mājās visiem ir labāk. Tā kā Toms man ir otrais bērns, man nebija satraukuma par to, kā zīdīt, kā viņu apkopt. Pat, ja šķita, ka kaut kas jau ir aizmirsies, līdz ar bērna piedzimšanu visas zināšanas atgriezās. Galvenais, lai mazulis jūtas labi. Gan pirmajās, gan šajās dzemdībās novērtēju, cik svarīgs ir kontakts ar ārstu. Neko labāku nevarēju ne iedomāties, ne vēlēties.

Nil, kas jums dzemdību procesā bija aizkustinošākais?

Nils: – Vecmāte uzlika Tomu Ivetai uz vēdera, pats biju vieglā šokā: tas ir tavs bērns, tu drīksti viņam pieskarties! Viņš uzreiz bija manējais! Pats pārgriezu nabas saiti. Tajā brīdī nejutu ne satraukumu, ne bailes, varbūt tas ir adrenalīns, varbūt raksturs.

Tagad, attinot notikumus atpakaļ, saprotu, ka praktiski varējām dzemdēt Dzemdību nama liftā, bet, kad mazais bija piedzimis, bija skaidrs: ja jāgriež nabas saite, tad jāgriež!

Kādas bija pirmās dienas ar Tomu mājās?

Nils: – Bija dažas negulētas naktis, bet kopumā nevaru sūdzēties. Protams, aizņemtības dēļ es ar dēlu pavadu mazāk laika kopā. Taču, ja ko nezinu, nekautrējos un prasu Ivetai, ko konkrētajā situācijā darīt. Iveta sniedz paplašinātu, izvērstu atbildi. Esam arī dažas reizes palikuši ar Tomu divatā, un tas ir forši.

Iveta: – Toms nav kašķīgais bērns, tāpēc kopumā varbūt bijušas divas naktis, kad viņš pamodās pulksten trijos vai četros un vienkārši runājās pats ar sevi. Toms ir mierīgs, viņš neraud raudāšanas pēc. Dažreiz viņš īd un rāda, ka tagad ir karsti vai gribas ēst, bet čīkstētājs un raudātājs puika nav. Kad viņam nav kaut kas pa prātam vai ilgāk nenāku, viņš iemācījies apzināti saukt mani vārdā: Mamma! Jūtos droša un par sevi pārliecināta, ka visu daru pareizi, un bērns jūt, ka vecāki ir mierīgi.

Varbūt arī mazais ar savu uzvedību rada manī mieru un man nav pamata uztraukties, kāpēc viņš raud, kāpēc niķojas. Protams, Tomam sākumā arī bija kolikas, tam izgājām cauri, bet tad arī bija skaidrs, kāpēc tā ir. Pagaidām mums nav strikta režīma, mazais dzīvo pēc sava ritma. Toms ēd ik pa divām stundām un tā viņš darīja gan tad, kad viņu zīdīju, gan tagad, kad baroju viņu ar maisījumu, jo pirms divām dienām Toms pārtrauca ēst no krūts.

Pārtraukt zīdīšanu bija jūsu apzināta izvēle?

Iveta: – Nē, tā bija Toma izvēle. Interesanti, ka arī vecākais dēls tā pats izlēma. Tolaik pirmo reizi ar vīru devāmies atpūsties un 11 mēnešus veco Edgaru atstājām mammai. Kad atgriezāmies, izmisuma pilnu sejas izteiksmi skrēju pie Edgara: lūdzu, paēd, bet viņš vairs krūti neņēma. Ar Tomu notika līdzīgi: bijām aizbraukuši atvaļinājumā, kur Toms ēda tikai no krūts, jo tas ir ļoti ērti, nekas nav jāved līdzi un jāsterilizē. Bet, atbraucot mājās, viņš krūti vairs negribēja. Laikam pietiek, viņš ir izaudzis. Tagad Toms ēd augļus, kabaci. Arī knupis Tomu, līdzīgi kā savulaik Edgaru, interesē tikai kā rotaļlieta.

Lasīju, ka esat jau domājuši par pulciņiem dēlam. Jums vispār ir diskusijas par bērna audzināšanu?

Iveta: – Esam par to domājuši. Šķiet, Tomam patīk mūzika, viņš jau tagad labprāt skatās mūzikas klipus. Kādreiz uzlieku datorā Mūzikas skaņas un dziedam līdzi. Tāpēc ir bijusi doma mēģināt vest viņu uz dejošanu.

Nils: – Jā, mums ir diskusijas. Mierīgas, bet diskusijas, piemēram, kādu sporta veidu izvēlēties. Iveta grib dēlu vest uz dejām, bet man tuvs ir bokss, ar ko savulaik nodarbojos. Gan atradīsim kopsaucēju. Būs bokseris dejotājs. (Smejas.)

Iveta: – Šajā ziņā mums viedokļi sakrīt – gan Nils ir aktīvi darbojies dažādos pulciņos, gan es kopš trīs gadu vecuma esmu dejojusi. Man vienmēr šķitis, jo cilvēks ir aizņemtāks, jo viņam vairāk ir pienākumu, jo viņš vairāk izdara. Dzīve ir piepildītāka. Nemaz nebija slikti, ka padomju laikos mums bija režīms: katru vakaru līdz raidījumam Labu nakti, mazuļi! visiem bija jābūt nomazgājušamies un gultās. Noskaties raidījumu un guli. Tolaik nebija diskusiju par gulētiešanu, kādas ir tagad: Ej gulēt, ej gulēt! Rīt skola! Un bērns tik atrunājas: vēl mazliet! Arī diskusiju par to, cik ilgi bērns var skatīties televizoru, nebija. Sestdienās bija bērnu rīts, to noskatījāmies un vairāk nebija, ko skatīties! It kā netieši, bet tikām ielikti rāmjos, un tas palīdzēja veidot režīmu.

Vai mentalitātes atšķirības Toma audzināšanā arī ir jūtamas?

Nils: – Mums ar Ivetu raksturi vispār nesakrīt nevienā pozīcijā (smejas), līdz ar to Tomam ir paveicies, jo viņš iegūs abus spektrus. Apzināti izdomājām, ka Iveta ar Tomu runās latviski, es – krieviski, lai viņš uzreiz apgūtu abas valodas.

Multfilmas, kādas jau viņa vecumā dažreiz var uzlikt, viņš skatās krievu valodā, piemēram, veco laboĀbolu maisuNu pagaidi tikai.

Iveta: – Esmu dzirdējusi viedokli – ja bērnam uzreiz piedāvā divas valodas, viņš vēlāk sāk runāt. Vai tā būs – skatīsimies. Tētim gan pašreiz ir mazāk laika runāt, bet Toms paliks vecāks, viņam vajadzēs mazāk laika gulēšanai, būs arī vairāk laika aprunāties ar tēti. Nilam ļoti patīk lasīt grāmatas un jau tagad viņš apsolījis pildīt šo svēto pienākumu – lasīt bērnam grāmatas un atbildēt uz sarežģītiem jautājumiem, kādi droši vien būs.

Nils: – Čukovski jau viņam mēģināju lasīt. Toms kādu laiku klausījās, bet pēc tam apnika, jo viņš vēl ir mazs.

Vai savu dēlu pieteicāt arī pašvaldības bērnudārza rindā?

Nils: – Jā, pieteicām elektroniski e-riga.lv, iestājāmies rindā. Taču nepiekrītu pārmetumiem, ka Rīgā ir lielas rindas. Vienkārši daudzi vecāki bērnus piesaka vairākos bērnudārzos, un tas rindu uztur mākslīgi. Tāpat – varbūt tuvākajā apkaimē bērnam nav vietas dārziņā, bet blakus teritorijā ir. Tā ka objektīvi rinda ir mazinājusies un dārziņos ir brīvas vietas. Lielāka rinda ir mazajiem bērniem, bet no trīs gadu vecuma rindas jau vairs nav. Tāpēc gribam atsevišķus dārziņus pārprofilēt, lai tie uzņem bērnus nevis no trīs, bet pusotra gada vecuma. Nezinu, vai Tomu laidīsim no pusotra vai diviem gadiem, to redzēs pēc situācijas.

Ivetas vecākais dēls Edgars arī dzīvo kopā ar jums. Kā viņš savos tīņa gados reaģēja uz brālīša ienākšanu ģimenē?

Nils: – Viņiem ir ideālas attiecības. Spēlējas, runājas – viņiem viss notiek.

Iveta: – Pārsteidzošā kārtā Edgaram vienmēr patikuši mazi bērni. Tagad, kad ir brālis, nespekulēju ar to ļaunprātīgi un necenšos viņam uzkraut brāļa pieskatīšanu. Tas arī nav vajadzīgs, bet tos mazos brītiņus, kad tas nepieciešams, Edgars brāli labprāt pieskata un abi labi saprotas. Par to esam ļoti priecīgi.

Kā Edgars pieņēma mammas attiecības ar Nilu?

Nils: – Mums viss notika diezgan komfortabli. Piemēram, atvaļinājumā kopā gājām uz zāli sportot, peldēties. Būtībā viss notika caur kopīgām interesēm. Kad man ir laiks, kopā paspēlējam PlayStation. Pie manis brauc draugi, rīkojam čempionātus, un Edgars ir galvenais uzvarētājs.

Iveta: – Edgars nav no tiem, kas izrāda emocijas. Viņš vairāk pārdzīvo sevī un tikai, kad plūst pāri malām, kaut ko izmet. Varbūt bijuši brīži, kad Edgars nav īsti apmierināts, bet vienmēr esmu centusies darīt visu, ko saprotu un uzskatu par pareizu: skaidrot situāciju un stāstīt, kāpēc tā ir.

Laiks divatā bez bērniem un domes pienākumiem jums ir?

Nils: – Vienreiz bija – aizgājām uz restorānu. Citādi Toms padusē un ejam visur kur. Viņam patīk būt cilvēkos.

Iveta: – Mums tā šķiet, ka viņam patīk, varbūt viņš vienkārši ir pacietīgs bērns… Jāsaka paldies maniem vecākiem, kuri nekad neatsakās palīdzēt un pieskatīt Tomu. Ja iespējams nestrādāt un izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu, tas laikam jādara.

Nils: – Iveta ir ļoti aktīva meitene. (Smejas). Manis pēc, lai viņa tikai sēž mājās. No otras puses, skatos uz viņu un saprotu, ka viņas cilvēcisko resursu mājās atstāt nedrīkst, bet vajag izmantot sabiedrības labā.

Iveta: – Jāatrod balanss, ja atgriežos darbā, tad ar mazāku stundu skaitu nekā iepriekš. Tomu tai laikā pieskatīs mana mamma, aukles mums nav un nav arī padomā.

Jūsuprāt, kas ir labākais, kļūstot par vecākiem?

Nils: – Viss ir forši! Paveras pavisam jauna pasaule.

Iveta: – Brīnos, cik dēliņš ir mazs un cik daudz viņš var izmanīt tavu dzīvi un uztveri. Kad saņemu telefona zvanus no cilvēkiem, kas man kaut ko jautā par darba lietām, tas viss šķiet tāls un mazsvarīgs, jo man būtiski, lai mans bērns guļ, lai viņam nebūtu koliku, lai viņš būtu paēdis un pati būtu pareizi paēdusi, un viņam nebūtu alerģiskas reakcijas. Pilnīgi mainās prioritātes. Manuprāt, Nils jau sen bija gatavs kļūt tētis, un tagad viņš var teikt: Esmu tētis! Un tas ir svarīgākais.

Zinot, cik Nilam bija labas attiecības ar viņa tēti un cik viņam ir patīkamas atmiņas par laiku, kas pavadītas kopā ar tēti, tagad viņš to varēs realizēt attiecībā uz Tomu un arī būt kā draugs blakus Edgaram.

Nils: – Un plus vēl dažreiz būšu tev vīrs.

Komentāri: 9
Avots: Skaties.lv, Žunāls Mans Mazais
Foto: Pukje.mix.lv
Ieteikt:
Sekot:
slavenibas.lv draugiem.lv slavenibas.lv twitter slavenibas.lv facebook

Komentāri:

john 04.03.2016 17:08
Man ir labas ziņas, lai dalītos ar mūsdienu pasaulē
i sniedza zvērests manu self, ka es pastāstīt pasaulei par Dr Lucky kad viņš palīdzēja man ar savu burvestību, kas padarīja manu sievu, un es pastāvīgo mūsu atšķirība. Mēs kur gan precējies gadiem bez jautājumu, mēs apmeklēja dažādas slimnīcas, bet ne mums varētu palīdzēt. i patika mana sieva tik daudz, un nekad nav paredzēts braukt viņu ārā uz otru sievieti. Vienu dienu, kā mēs, kur abi apspriest to, kā atrisināt mūsu kailums mēs saņēmām no radio staciju, kas Dr laimīgs var izbeigtu visu problēmu ar savu burvestību jauna, lai mēs sauc viņa mobilā tālruņa numuru un pēc tam e-pastu viņam risinājumu un galu galā tika darīts i un ļoti izcirtums paziņot pasaulei, ka mana sieva bija kopumu auklas 9 mēnešiem. Vai jums ir problēmas jebkura veida, un jūs domājat, ka visas cerības ir zaudēts, tad jums ir iespēja satikt Dr laimīgs šodien palīdzību viņa e-pasts ir: luckyspellhome@gmail.com
0 0 atbildēt
INTA 10.01.2016 09:23
Esiet laimīgi un neklausaties ko apkārt skauģi melš , tādi jau ir latvieši , ja nav sava kaula ko grauzt , grauž ortu
12 2 atbildēt
sarma 10.01.2016 09:13
nesaprotu, ko var jaukties citu attiecibas sakartojiet savejas...
8 1 atbildēt
Es > sarma 10.01.2016 16:52
Nevienam neinterese privātā dzīve - lai ir laimīgs. Kad jūsu radinieks vai paziņa no tāda glumiķa cietīs jums būs citas domas. Valstiska organizācija RD pārvērsta par bandītu midzeni nav sajūsmas vērta.
0 0 atbildēt
sarma 10.01.2016 06:11
ka ta var teikt! Lai laime saticība un stipra veseliba! Ka tavi vardi_ES- nenak tev pašam atpakal!
3 2 atbildēt
Es > sarma 10.01.2016 06:42
Nepasūtu lai žurnālistam sagriež seju bērna priekšā un nelieku sievietēm drebošām rokām lasīt no lapas kameras priekšā, ka ūdens ir nanoūdens un nauda nav nozagta. Par mani neuztraucaties.
2 5 atbildēt
Oma 10.01.2016 06:08
LAI jums veicās!Esiet paraugs janajām ģimenītēm!
12 4 atbildēt
Es 10.01.2016 05:40
Nosprāgsti urla
3 20 atbildēt
oh > Es 10.01.2016 10:04
vai nebaidies karmas tas nāks tev atpakaļ nedrīgst tā darīt jānovēl lai veicas un bērniņi aug veseli un laimīgi atīkami skatīties kad cilvēkiem iet labi
1 2 atbildēt

Pievienot komentāru

Paparaci.lv

Slavenības bildēs

MEKLĒT SLAVENĪBU