Ko tagad dara komunisti, kas balsoja pret Latvijas neatkarību

Pārliecinātākie “nedalāmās” aizstāvji, piemēram, Eiroparlamenta deputāte Tatjana Ždanoka vai bijušais eirodeputāts Alfrēds Rubiks, praktiski visu laiku ir atradušies sabiedrības uzmanības lokā, taču netrūkst tādu, kas, Tālava Jundža vārdiem sakot, “nogājuši kā zemūdenes”.
Publicēts: 04.05.2016, Komentāri: 6


Kad 1990. gada 4. maijā 138 Latvijas Tautas frontes (LTF) deputāti atbalstīja deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, 57 pretējās nometnes – frakcijas “Līdztiesība” – pārstāvji, protestējot atstāja Augstākās Padomes (AP) plenārsēžu zāli. Viens deputāts balsojumā atturējās. Ja vien ir vēlme, ikviens var noskaidrot, kā tālāk veidojās “par” balsotāju mūžs. Daudz grūtāk ir ar tiem, kuri toreiz par Latvijas neatkarību nebalsoja, vēsta Latvijas avīze.

“Mums ir “4. maija klubs”, viņiem nekāda kluba nav,” teic LTF pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns.

Kamēr tautfrontieši toreiz baudīja latviešu tautas sajūsmu par pirmo neatkarīgas valsts atjaunošanas virzienā sperto soli, vismaz daļa bijušo “Līdztiesības” jeb “interfrontistu frakcijas” deputātu turpināja pretoties. Arī 1991. gada 21. augustā 13 no šīs frakcijas nobalsoja pret Latvijas valstiskuma de facto atjaunošanu ar konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. Tie bija Vladimirs Smirnovs, Sergejs Zaļetajevs, Ivans Ivanovs, Tatjana Ždanoka, Pāvels Šapovālovs, Konstantīns Matvejevs, Anatolijs Safonovs, Edgars Eglītis, Nikolajs Builovs, Sergejs Dīmanis, Jurijs Jagupecs, Oļegs Mantuļņikovs un Filips Stroganovs.

Kad Latvijas neatkarības atjaunošanas process izrādījās neatgriezenisks, daļa agrāko līdztiesībnieku turpinājuši politiskās cīņas neatkarīgajā Latvijā, citi devās biznesā; padomju militāristi pārceļoja uz Krieviju, viens otrs jau ir miris. Nav dzirdēts, ka šie vecie “cīņu biedri” kaut kā turētos kopā. Vācot ziņas par viņiem, aina lielākoties jāveido no informācijas druskām. Atmodas notikumu pētnieks, akadēmiķis Tālavs Jundzis atzīst, ka tāds pētījums, kurā aplūkota pretējā nometne, būtu nepieciešams arī no zinātniskā viedokļa, “lai palūkotos, kā attīstās vēsture, psiholoģiski – kā cilvēki vērtē savu soli, kā mēģina attaisnoties”. Šobrīd gan neesot, kas tādu pētījumu varētu paveikt.

Lai arī šie ļaudis kopumā tīri veiksmīgi atraduši savu vietu valstī, pret kuras neatkarību reiz nostājās, un labprāt izmanto tās ieguvumus, publiski nožēlojis toreizējo soli neviens nav. Vienīgais, ko nācies sastapt, ir taisnošanās, ka viņi nav bijuši pret neatkarību, tikai vēlējušies to iegūt ”pakāpeniskāk”, pēc PSRS reorganizācijas, ka nebalsojuši, jo gribējuši neatkarīgu Latviju, taču “ne tādu”. “Droši vien, ja vajadzētu, vēlreiz nobalsotu par vienoto un nedalāmo,” pieļauj Īvāns. Viņš atceras, ka starp agrākajiem interfrontistiem atradušies pat tādi, kas vēlāk nākuši un gribējuši panākt, lai viņiem piešķir tādu pašu statusu kā tiem AP deputātiem, kas balsoja par neatkarību.

Mihails Gavrilovs, Sergeja Dīmaņa vietnieks frakcijas “Līdztiesība” vadībā 1990. gadā, tagad “Gods kalpot Rīgai” deputāts Rīgas domē Nila Ušakova paspārnē un aktīvs krievu kultūras kopējs, apgalvo, ka galvenais iemesls viņa toreizējai rīcībai esot bijusi pilsonības risinājuma nepieminēšana Neatkarības deklarācijā: “Mēs varbūt būtu vēlējuši “par”, bet situācijā, kad trūka skaidra risinājuma par pilsonību, iznāca tā, kā bija. Mēs domājām par mūsu vietu jaunajā valstī, bet nezinājām, kāds būs mūsu liktenis.” Gavrilovs uzsver, ka tā bijusi viņa argumentācija. Kādam varbūt bijusi cita. Jautāts, vai, ja izdotos atgriezties 1990. gadā, atkal rīkotos tāpat, deputāts atbild apstiprinoši – ja atkal nebūtu pilsonības risinājums, tad – jā. Pats Mihails Gavrilovs Latvijas pilsonību ieguvis naturalizācijas ceļā. Var jautāt, kādēļ tad 4. maijā šie ļaudis izgāja ārā, nevis vienkārši balsoja pret? “Diplomātija. Kad redzēja, ka ar balsošanu pret neko nevarēs izmainīt, nolēma ar savu iziešanu protestēt pret balsojumu kā tādu,” paskaidro Jundzis.

Nelaiķi un aizbraucēji

AP “Līdztiesības” frakcijā bija 10 deputāti – padomju militārpersonas pakāpē ne zemākas par pulkvedi. Pārsvarā viņi nonāca atpakaļ Krievijā. Kareivīgajam “melnajam pulkvedim” Viktoram Alksnim, kam vismaz vēl pirms dažiem gadiem Latvijā dzīvoja māte un māsa, iebraukšana mūsu valstī ir liegta. Viņš tomēr ir saglabājis samērā labas latviešu valodas zināšanas; palaikam uzstājas Krievijas TV kanālos “Baltijas eksperta” statusā un labprāt uzņem ciemos šejienes prokrieviskos aktīvistus, kuri dodas Maskavā pie viņa pasērst. Alksnis skumstot par nonākšanu Latvijas “melnajā sarakstā”, taču cerot, ka “viss vēl nav beidzies”.

PSRS kara flotes viceadmirālis Igors Rjabiņins, atvaļināts kopš 1992. gada, tagad dzīvo Kaļiņingradā. Pulkvedis Boriss Feršalovs bauda laimīgas vecumdienas Sanktpēterburgā un izvieto savā portāla “Vkontakte” profilā kaķīšu un mazbērnu foto. Viņš joprojām nolād tos, kuri “pārdeva” un “sagrāva” Padomju Savienību. S. Birjuzova Rīgas Augstākās politiskās karaskolas pasniedzējs ukrainis Vladimirs Zatuliviters 90. gadu beigās Ukrainas vēstniecībā Rīgā strādāja par tirdzniecības un ekonomikas konsultantu. Internetā atrodams, ka cilvēks ar atbilstošiem personas datiem šobrīd dzīvo Smoļines pilsētiņā Ukrainas vidienē. Par pārējiem ziņu trūkst. Saprotams, gadu dēļ daudzu vairs nav starp dzīvajiem. Piemēram, nekas vairs nav atrodams par Baltijas kara apgabala prokuratūras galveno prokuroru Grigoriju Morozļi, kuram 1990. gadā jau bija 62 gadi. Pēc nepārbaudītām ziņām, miris arī gadu par Morozļi jaunākais Baltijas kara apgabala robežapsardzības karaspēka priekšnieks, ģenerālis Valentīns Gapoņenko. Bijušais čekists un mežabrāļu tvarstītājs, pēc tam “buržuāziski fašistiskās Latvijas” sunītājs vēsturnieks Jānis Dzintars, 1990. gadā patriekts no LZA Latvijas Vēstures institūta, aiziedams esot piedraudējis ”vēl atgriezties”. Taču 1991. gadā viņš pārcēlās uz Maskavu un tur 2008. gada sākumā 80 gadu vecumā nomira. Mūža nogalē viņš vēl kļuva par Krievijas Ārējo sakaru akadēmijas locekli. 2012. gadā 72 gadu vecumā mūžībā aizgāja arī Leonīds Kurdjumovs, tas pats, kurš pirms vēsturiskā balsojuma aicinājis deputātus “nesteigties”. Pēc 1991. gada viņš turpināja politiķa darbību dažādās kreisās un prokrieviskās partijās, sasniedzot karjerā vērā ņemamus rezultātus. Pēdējos gados viņš pildīja Rīgas domes Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētāja pienākumus un pārstāvēja “Saskaņas centru”. Jāatzīmē, ka Latvijas pilsonību Min­skā dzimušais Kurdjumovs ieguva naturalizācijas kārtībā 2000. gadā. Dainis Īvāns atceras, cik uzcītīgi viņš mācījies latviešu valodu.

Samērā nesen, 2014. gada sākumā, dzimtajā Ludzā nomira dedzīgais Rubika līdzgaitnieks Filips Stroganovs. 1992. gadā viņu no AP deputātu rindām izslēdza, taču viņš vēl iekļuva 5. Saeimā un, kad viņu izmeta arī no tās, dibināja Latvijas Sociālistisko partiju, kļūstot par partijas priekšsēdētāju. Komunists līdz kaula smadzenēm Stroganovs 2005. gadā balotējās Ludzas pašvaldībā un tika ievēlēts. Bet burtiski raksta tapšanas dienās, aprīļa beigās, no šīs pasaules šķīrās Anatolijs Bartaševičs, varētu sacīt – Rēzeknes Bartaševiču politiķu dinastijas iedibinātājs, jo viņa dēls Aleksandrs tagad ir Rēzeknes domes priekšsēdētājs no “Saskaņas” un tāpat jaunākais no brāļiem – Mihails – izmēģināja laimi politikā. Anatolijs Bartaševičs vēl 90. gadu vidū apgalvoja, ka Latvijai vajadzētu tiekties uz NVS, nevis ES, bet 2003. gadā viņš bija viens no tiem, kas dedzīgi aģitēja pret NATO sistēmā iekļautā radara būvi Audriņos. Tiesa, arī uzņēmējdarbība netika aizmirsta – Bartaševičam tad piederēja vairāku Rēzeknes speciālās ekonomiskās zona uzņēmumu akcijas.

“Zemūdenes” paslēpjas

Pārliecinātākie “nedalāmās” aizstāvji, piemēram, Eiroparlamenta deputāte Tatjana Ždanoka vai bijušais eirodeputāts Alfrēds Rubiks, praktiski visu laiku ir atradušies sabiedrības uzmanības lokā, taču netrūkst tādu, kas, Tālava Jundža vārdiem sakot, “nogājuši kā zemūdenes”. Jau krietnu laiku nekas jauns nav dzirdēts par interfrontes lielākajiem tribūniem – Anatoliju Aleksejevu un Sergeju Dīmani. Abi gadiem cītīgi un, jāsaka, veiksmīgi izvairās no publicitātes. Ekonomisko zinātņu doktors Dīmanis sauca sevi par latvieti (nācis no Krievijas latviešu ģimenes) un sākotnēji mēģināja pieslieties LTF, taču neatrada sapratni, jo kā politiski, tā ekonomiski orientējās uz Latvijas palikšanu PSRS. Dīmanis, vismaz līdz 1998. gadam, nebija ieguvis Latvijas pilsonību. 5. Saeimā viņu redzēja kā sava “Līdztiesības” kolēģa, sociālista Stroganova palīgu, tomēr kopš 90. gadu vidus Dīmanis dreifēja uzņēmējdarbības virzienā. Tas ir loģiski, ja ņem vērā, ka 1992. gadā viņam dēļ dalības “Vislatvijas glābšanas komitejā” tika atņemtas tiesības balotēties. 90. gados Dīmanis ir Latvijas Krājbankas padomes priekšsēdētājs un Latvijas Privatizācijas aģentūras padomes loceklis, bet vienlaikus rosās nepilsoņu kustībā un ir partijas “Līdztiesība” priekšsēdētājs. Šajā amatā 2001. gadā viņu nomainīja Ždanoka. Kopš tā brīža ziņas kļūst aizvien retākas. 2002. gadā Dīmanis zaudē amatu Privatizācijas aģentūrā un viņam jāaiziet no Latvijas Krājbankas. Tālavs Jundzis teic, ka reiz gribējis agrāko frakcijas “Līdztiesība” priekšsēdētāju uzaicināt uzstāties konferencē, bet no tā nekas nav iznācis. Toties 2008. gadā Dīmanis “izgaismojas” Maskavā, kur piedalās kādas “autonomas nekomerciālas” institūcijas “Spravedļivij mir” (“Taisnīgā pasaule”) rīkotā konferencē. Kaut runa bijusi par pilsonisku iniciatīvu un sabiedriskās aktivitātes veicināšanu, šai organizācijai ir diezgan skaidra prokremliska orientācija. Dīmaņa dzīvesbiedre un meita 90. gadu beigās dzīvoja Krievijā. Nebūtu brīnums, ja turp pārceltos arī bijušais interfrontietis.

Strauji un neatgriezeniski no politiskās aprites aizgāja interfrontes vadītājs Anatolijs Aleksejevs. No visiem interfrontistiem, šķiet, tieši viņš sagādājis vislielāko pārsteigumu – 1990. gadā Aleksejevs bija viens no niknākajiem denacionalizācijas pretiniekiem, taču kardināli mainījās, līdzko atguva tēva pirmskara Rīgas namīpašumus. Viņš kopā ar līdzīpašniekiem tika pie pieciem namiem, no kuriem lepnākais slejas K. Valdemāra un Hanzas ielas stūrī. Kā kādā radiointervijā 2008. gadā sacījis bijušais Rīgas milicijas priekšnieks Viktors Bugajs: “Vēl 1918. gada Vācijas revolūcijas laikā runāja, ka, ja komunistam iedos īpašumu, viņš momentā zaudēs savu revolucionaritāti. Tā notika arī ar Aleksejevu.” Anekdotiski skan Daiņa Īvāna atstāstītais gadījums, kad Aleksejeva īrnieki esot kurnējuši pret augstajām maksām, bet “namīpašnieks” atbildējis: “Poļitika poļitikoi, a bizness biznesom (“Politika ir politika, bet bizness ir bizness”).”

LTF niknākajiem pretiniekiem atmodas laikos tāpat varēja pieskaitīt PSRS Daugavpils kara aviācijas skolas mācībspēku, pulkvedi Jevgeņiju Jagupecu. Šis vīrs pēc atgriešanās Krievijā tika norīkots darbā Maskavā Aviācijas un kosmosa tehnikas zinātniskās pētniecības institūtā, bet drīz kā “aktīvu cilvēku” viņu pieņēma darbā Krievijas valsts enerģētikas un elektrifikācijas akciju sabiedrībā “Vienotā Krievijas energosistēma”. 2006. gadā pēc Latvijas – Krievijas ekonomiskās sadarbības parakstīšanas Jagupecs ieradās īsā vizītē Latvijā investīciju grupas “Sojuzņeftegaz” pārstāvja statusā. Diezgan augstprātīgā intervijā Daugavpils portālam “gorod.lv” pulkvedis toreiz prātoja, ka “naciķi” vēl nožēlošot krievu aizbraukšanu no Baltijas, jo vietā atbraukšot “viesstrādnieki no Āfrikas” un “narkomāni”.

Veiksmīgi biznesā

Raibi mūža gājums veidojies vienīgajam, kurš 4. maija balsojumā atturējās – neatkarīgajam deputātam, Rīgas Sv. Erceņģeļa Mihaila baznīcas pārzinim pareizticīgo mācītājam Aleksejam Zotovam. Viņš bija spiests aizbraukt no Latvijas 90. gadu vidū, jo sapinās ar Ivana Haritonova organizētās noziedzības grupējumu – “biznesmeņiem”, kas tolaik Rīgā baudīja ļoti lielu ietekmi. Zotovu uzskatīja par Haritonova brigādes “garīgo aizgādni”. 90. gados viņš publiski aizstāvēja savu “draudzi”, sakot, ka šie puiši gan esot grēkojuši, taču savu izcietuši un “iegājuši” legālajā uzņēmējdarbībā. Kad Haritonovu 1994. gadā apcietināja un 1998. gadā notiesāja, tēvs Zotovs devās uz Krieviju. 2002. gadā tur viņš parādās kā Krievu Pareizticīgās baznīcas Sinodālās nodaļas priekšsēdētāja vietnieks sadarbībai ar bruņotajiem spēkiem un tiesībsargājošajām iestādēm. Garīdznieks arī šajā statusā turpināja vasarās apmeklēt “jauko, kluso un viesmīlīgo Latviju” un atpūtās Jūrmalā. 2011. gadā, atceroties pagātni, intervijā Krievijas “Pravoslavnaja gazeta” Zotovs atklāja, ka uzskatījis Neatkarības deklarāciju par negatavu, “jo tā atstāja aiz borta gandrīz miljonu krievu ļaužu”, tāpēc nolēmis “balsot pēc sirdsapziņas”: “Un es nebalsoju par Neatkarības deklarāciju; ar vienu manu “atturos” tā netika pieņemta vienbalsīgi. Kaut gan, es, protams, sapratu, ka tā iekārta, kas pastāvēja pirms tam, vairs nevarēja turpināt pastāvēt.”

Daudzi interfrontistu vadoņi savā presē un no AP tribīnes atmodas laikmetā jo dedzīgi klāstīja, ka neatkarīga Latvijas valsts ekonomiski ir pastāvētnespējīga, ka vienīgi agrākās PSRS sastāvā varam uz ko cerēt. Tomēr 4. maija izšķirošajā brīdī AP zāli pametušie ļaudis brīnumainā kārtā bieži veidojuši veiksmīgu uzņēmējdarbības karjeru. Piemēram, Alberts Žuks, jau toreiz būdams firmas “Pārdaugava” ģenerāldirektors, mūsdienās ir boulinga halles “Toss” īpašnieks Ķengaragā, kur regulāri organizē boulinga turnīrus. Viņš ir naturalizējies pilsonis kopš 1997. gada. Grigorijs Agafonovs kļuva par vienu no degvielas mazumtirgotāja “Dinaz” šefiem. Būvinženieris Viktors Krols vēl nesen bija AS “SEB banka” Daugavpils filiāles pārvaldnieks un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes loceklis. Eduards Maharevs, kurš, pēc Tālava Jundža domām, tolaik bijis “ar vienu kāju LTF” un praktiski lojāls Latvijai, 1993. gadā tika nozīmēts par VAS “Latvijas aviolīnijas” prezidentu, kuru gan vadīja ne pārāk prasmīgi. Pēc neoficiālām ziņām, šobrīd dzīvo Kiprā.

Daugavpilietis Jevgeņijs Drobots savās aprindās tiek godāts kā pilsētas krievu “politiskās un sabiedriskās dzīves darbinieks”, kurš aktīvi rīkojies “Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā” (“PCTVL”), pēc tam Latvijas Krievu savienībā. Drobots ir nepilsonis un pats balotēties nevar, toties to kompensējis, organizējot “krievu skolu aizsardzības štāba” un 9. maija svinēšanas akcijas.

Meklējiet domēs

Visai rosīgs pēc 1990. gada izvērties Alekseja Vidavska mūžs. 1992. gada vasarā viņš bija to AP deputātu skaitā, kam par darbību, kas vērsta pret Latvijas valsti, atņēma deputāta mandātu. Dažus gadus nostrādājis par AS “Dauteks” direktora vietnieku komerc­jautājumos, viņš tika ievēlēts Daugavpils domē un laikā no 1994. līdz 2001. gadam šajā no politiskā un nacionālā viedokļa sarežģītajā pilsētā ieņēma domes priekšsēdētāja amatu. Pēc tam Vidavski divas reizes no 2002. līdz 2010. gadam ievēlēja Saeimā. Viņš pārstāvēja “PCTVL”, vēlāk “Saskaņas centru”, bet turpmāk balotēties atteicās. Daugavpilī Vidavskis joprojām ir populārs, par ko liecina 2015. gadā viņam piešķirtais Goda daugavpilieša tituls. Intervijās bijušais mērs pozitīvi izsakās par Latvijas iestāšanos ES, kā vienu no Latvijas neatkarības ieguvumiem minot izteikšanās un ceļošanas brīvību. Tomēr šoreiz visi mēģinājumi ar viņu sazināties cieta sakāvi, jo Daugavpils domē norādītais telefons izrādījās “nepieejams”. Zinātāji teic, ka Vidavskis klusi dzīvojot Daugavpils novada Višķos.

Latvijas neatkarību neatbalstošo AP deputātu vārdi arī pēc 1991. gada ir samērā bieži sastopami Saeimas un īpaši pašvaldību deputātu rindās, tikai jau kā “PCTVL” un tai līdzīgo, vēlāk “Saskaņas centra” un visbeidzot “Saskaņas” pārstāvju statusā. Piemēram, Rēzeknes rajonā dzimušais Min­skas milicijas augstākās skolas absolvents Martijans Bekasovs ir bijis Latvijas Sociālistiskās partijas (LSP) un “PCTVL” deputāts piecus Saeimas sasaukumus un tikai 2010. gadā paziņoja, ka uz 10. Saeimu vairs nekandidēs. Tiesa, tajā Saeimā “PCTVL” nemaz neiekļuva.

No Latgales vecticībniekiem nākušais, agrākais civilās aviācijas inženieris mehāniķis Ivans Ivanovs 90. gados piedalījās LSP dibināšanā, bet pēdējos gados nostabilizējies “Saskaņā” un Rīgas domē, kur deputāta statusā šobrīd strādā Sociālo jautājumu komitejā un Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas jautājumu komitejā. Dainis Īvāns teic, ka šī persona, vismaz agrāk, nedz runājusi, nedz sapratusi latviski un bijis taisni jābrīnās, ko viņš parlamentāriešu rindās dara. Rīgas domē “Gods kalpot Rīgai” sastāvā strādā arī raksta sākumā minētais Mihails Gavrilovs. Kā ļoti nepatīkamu personību Īvāns atceras Sergeju Zaļetajevu, kurš padomju iekārtu no tribīnes aizstāvējis “spiedzošā balsī”. Sen kā likvidētās avīzes “Panorama Latvii” darbinieks, fiziķis Zaļetajevs 2001. gadā tika ievēlēts Rīgas domē no “PCTVL” saraksta, bet tad pārorientējās uz “Saskaņu”. 2012. gadā viņš atkāpās no RD Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētāja amata it kā veselības problēmu dēļ, taču tas notika pēc tam, kad KNAB bija sācis kriminālprocesu par saimnieciska un finansiāla rakstura pārkāpumiem viņa vadītajā AS “Ceļu pārvalde”, kur RD bija akcionārs.

Iepriekšējā sasaukuma Rīgas pašvaldībā partijas “Saskaņa” deputātu rindās bija Oļegs Ščipcovs, kā transporta jautājumu speciālists strādājot Rīgas domes Satiksmes departamenta Rīgas Transporta sabiedriskās padomes sastāvā. Pirms dažiem gadiem Ščipcovs presē taisnojās, ka nebalsojis par neatkarību, jo negribējis, ka Latvijā saimnieko “starptautiskās korporācijas”, bet tā tomēr esot sanācis. Savukārt Tālavam Jundzim uz šo pašu jautājumu minētais kungs atteicis, ka “Līdztiesība” gan bijusi par neatkarību, “tikai citādā veidā un ceļā”. Par politiku tāpat nav aizmirsis agrākais Rīgas HES priekšnieks Mihails Rogaļs (Rogals). Viņš turpināja darbu “Latvenergo” sistēmā. 2010. gadā kandidēja uz 10. Saeimu no “Saskaņas centra”, bet 2013. gadā pašvaldību vēlēšanās iekļuva Salaspils domē kā vienīgais no partijas “Alternative”. Kad piezvanu, Rogaļs teic: “Esmu jau visu to aizmirsis.” Viņš ir nevaļīgs, bet vienojamies, ka parunāsim nākamajā dienā. Diemžēl nākamajā dienā Rogaļa kungs uz manu zvanu vairs neatbild.

Komentāri: 6
Avots: La.lv
Ieteikt:
Sekot:
slavenibas.lv draugiem.lv slavenibas.lv twitter slavenibas.lv facebook

Komentāri:

jegors 04.05.2016 14:48
visi tie ir pie sprices tapec jau esam kur esam
4 1 atbildēt
Darling:) 04.05.2016 12:32
Bet čekisti taču arī tika SAEIMĀ - apgrieza kažoku otrādāk - A. Gorbunovs, I. Godmanis u.d.c. Vajadzēja ņemt piemēru no mūsu kaimiņvalstīm izveidot pilnīgi citu LR valsti kā to būtu darījis Pilsoņu kongress - Tautas fronte bija komunistu veidojums.
5 1 atbildēt
ko nu 04.05.2016 11:20
un ko dara tie komunisti,kuri nobalsoja par Neatkarību?
9 3 atbildēt
doremi > ko nu 04.05.2016 11:30
tie turpina ierasto PSRS dzives rituminju,nu tikai sia ria un vēl visadi
4 1 atbildēt
arnolds > ko nu 04.05.2016 12:32
Ka, kur tup valdibas kreslos. Rij tautas maize,
3 0 atbildēt
haralds 04.05.2016 09:44
jā, Жидanoka pūderē smadzenes sovakiem prokapu†leriskos mī†iņos un maitā gaisu N€iroсоюз'ā!
http://www.fotoblog.lv/rep/32592/?cid=3397
http://www.fotoblog.lv/rep/32593/?cid=3397
5 2 atbildēt

Pievienot komentāru

Ziņas

Paparaci.lv

Slavenības bildēs

MEKLĒT SLAVENĪBU