Idiots Kalnmeiers, spiegs Kažociņš un Latvijas prezidents bez olām
			
			
		 
		
			
			
			
				 
				
				 
				
				Attēls 4 no 6
	
	
			 
			
			
	
			
			
		 
Portāls Pietiek.com publicējis ko neikdienišķu – Jūlija Krūmiņa sarunu ar Andri Kiviču, kas 26. janvārī tika parādīta TV kanālā Rīga TV24.
 Idiots Kalnmeiers, spiegs Kažociņš, prezidents bez olām un īsā 
programma valsts pārvedei, - lai gan Jūlijs Krūmiņš pēdējā laikā paudis skaļus paziņojumus, tomēr šī neapšaubāmi ir visu laiku spilgtākā
 saruna ar pazīstamo uzņēmēju.
    
    
    
        
		
    
        
    
    
    
- Visas tavas grāmatas bija 
izpirktas 3-4 dienu laikā, vai būs vēl tirāža? Tai prasās nobeigumu - 
kas grāmatā nav pateikts? Kas bija pamudinājums rakstīt šo grāmatu?
- Bija divi iemesli. Pirmkārt, neviens no Krūmiņu ģimenes nekad nav 
mēģinājis sastādīt ģimenes koku un nav mēģinājis rakstīt biogrāfiju. 
Tad, kad pagājušogad pieteicās divi mazbērni, es domāju, ka viņiem būs 
interesanti uzzināt, ko ir darījis viņu patriarhs, kurš piedzima kara 
laikā, tad dzīvoja Staļina periodā, vēlāk vairāk vai mazāk veiksmīgi 
cēlām komunismu, un tad jau pienāca Latvijas brīvvalsts posms neatkarīgā
 Latvijā.
Otrkārt, vēl neviens uzņēmējs Latvijā nebija patiesi uzrakstījis, kā 
viņš nopelnīja pirmo miljonu. Kāda bija politiskā vide pārejas periodā, 
pārejot no plānotās sociālistiskās ekonomikas uz brutālo kapitālismu. 
Latvijā kapitālisms bija ļoti brutāls, bizness bija jāveido ļoti 
neskaidros likuma ietvaros, kas ļoti bieži mainīja biznesa vides 
noteikumus. Cik korumpēts bija šis sākuma periods? Esmu lasījis 
sacerējumus, ko rakstījuši politiķi, taču viņu ieskats biznesa pasaulē 
līdzinājās skatam pa atslēgas caurumu. Manuprāt, tikai tas, kas pats ir 
bijis biznesā no sākuma līdz galam, no biznesa iesākuma līdz bankrotam, 
var atklāt biznesa pareizo būtību.
Lasot grāmatas, esmu meklējis intrigu, kurai jābūt ikvienā grāmatā, 
tāpēc arī es ilgi meklēju, domāju, kas varētu būt tā intriga, tā 
rozīnīte manā dzīves stāstā. Mana pārliecība bija tāda, ka vislielākā 
intriga ir godīgs stāsts - gan par manu intīmo dzīvi, gan dzīvi biznesā.
 Es domāju, ka rūpīgs lasītājs nevarēja nepamanīt, ka laikā, kurā es 
dzīvoju, bija grūti nekļūdīties. Par saviem grēkiem es arī rakstu sava 
grāmatā. Kā man kādreiz kāds teica – „grēks” sengrieķu valodā nozīmē 
„netrāpīt mērķī”, es arī esmu dzīvē šāvis garām un par to ir manā 
grāmatā.
Visinteresantākais, kad grāmata jau nāca uz beigām, man parādījās 33 gadus veca meita, kuru jaunībā es biju sagrēkojis.
Ziniet, kad grāmata jau bija gatava, melnrakstā bija apmēram vairāk 
nekā 600 lapas, bet izdotajā ir tikai 300. Redaktore un mani padomdevēji
 mani pārliecināja, ka tas neattiecas uz manu biogrāfiju. Kā viena no 
pēdējām nodaļām bija Latvijas ekonomikas atdzimšanas projekts. Manā 
projektā bija rakstīts, ka gada laikā var pacelt, pat dubultot 
pensionāru, ārstu, policistu, skolotāju algas. Es uzrakstīju, kas 
valstij jādara, lai valsts izkļūtu no stagnācijas, bet, kā mani 
pārliecināja redaktore, pēc 10-15 gadiem šī tēma nebūs aktuāla, un 
pārliecināja šo sadaļu neielikt. Bet galvenais, kāpēc es piekritu šo 
daļu neielikt, ir tas, ka esmu pieradis izvirzīt reālus mērķus un tos 
pildīt, bet ne šī valdība, ne prezidents Vējonis nevar to izdarīt, tad 
kāpēc rakstīt viņiem špikeri, kā to darīt?
- Bet tomēr kas ir jādara, lai izietu no šīs valsts grimšanas dziļāk?
- Nerunāsim par to, ko nevar izdarīt šī valdība. Pēc grāmatas 
iznākšanas man zvanīja daži cilvēki un pārmeta, ka pieminēju savā 
grāmatā tajā laikā slaveno balerīnu Veltu Vilciņu un ka esmu vēlējies 
padižoties. Arī redaktore brīdināja, ka varbūt šī epizode jāņem ārā, bet
 es tomēr to atstāju, jo, analizējot savu dzīvi tajā posmā, esmu 
pārliecināts, ka tieši tie divi gadi, ko pavadīju kopā ar Veltu Vilciņu,
 bija turpinājums manai straujajai karjerai nākotnē, jo brīvajā laikā 
mēs bieži pie viņas mājās Gorkija ielā tikāmies ar tā laika ievērojamiem
 māksliniekiem, dzejniekiem, aktieriem, man tā bija pilnīgi cita 
pasaule.
Es kā tāds puišelis uzsūcu to sevī kā sūklis, jo līdz tam es biju 
dzīvojis kā pašpuika Iļģuciemā – dzeršana, kaušanās, armija, cietums, 
kādi tur teātri un baleti! Tieši pie viņas es uzzināju, ka ir cita 
pasaule, kur cilvēki dzīvo citā dimensijā. Divi gadi attiecību man bija 
kā universitāte, kurā guvu ievērojamu dzīves skolu un iepazinos ar 
turpmākajā dzīvē interesantiem cilvēkiem, kas bija solis uz mākslas 
pasauli. Un pēc diviem gadiem attiecību mans draugs Imants Ekimanis 
iepazīstināja ar Rīgas Kinostudijas direktoru Henriju Lepeško, un Veltas
 iespaidā es palūdzu Imantu, vai es nevarētu strādāt Kinostudijā.
Tu jautā, vai vēl izdošu grāmatas? Jā, cik zinu – Rozes grāmatnīca, Jumava ir
 pasūtījušas papildu grāmatas, un es palūdzu vēl 1000 grāmatas, kuras 
nodošu bibliotēkām. Nemaz nezināju, ka Latvijā ir vairāk par 800 
bibliotēkām, un es gribu, lai cilvēki, kuri nevar atļauties nopirkt par 
15eur, bet vēlas to izlasīt, varētu to izdarīt.
- Kas ir noteicošais jūsu veiksmes stāstā?
- Noteikti raksturs, kura spilgtākā īpašība ir organizācijas spējas, 
mērķtiecība un neatlaidība. Kad mēs bijām institūtā un saņēmām 
atestātus, mums teica – jūs tagad varat būt kolhozu direktori, rūpnīcu 
direktori vai kinofilmu direktori. Ja jūs kļūsiet par kolhoza 
direktoriem, jūs meklēsiet darbam labus agronomus, labus veterinārus, 
mehanizatorus utt. Ja kļūsiet par kādas ķīmijas rūpnīcas direktoru, jūs 
ņemsiet darbā ķīmiķus, inženierus utt. Jūs esat organizatori.
Visā sava mūžā esmu bijis pats sev priekšnieks, pat tad, kad strādāju Mosfiļm, studija man iedeva uzdevumus un es pēc labākās sirdsapziņas pildīju.
- Vai veiksmes stāsts mērāms naudā, ko nopelnījāt?
- Naudā nē. Tās daudzumā. Naudas pelnīšanā man patīk pats pelnīšanas 
process. Tas var būt interesants vai garlaicīgs. Visi mani projekti 
bijuši interesanti, spilgtākais projekts – Vernisāža – grausts 
pilsētas centrā pārtaisīts par „konfekti”. Svarīgākais veiksmes stāstā 
ir, lai pēc veiksmes sekotu laime, prieks. Bieži gadās, ka uzsmaida 
veiksme, bet nav veselības. Veiksmi tu nevari paredzēt, prieka un laimes
 izjūtas gan nosaki pats.
- Ko var nopirkt par naudu?
- Gultu, bet ne miegu.
Kompjūteru, bet ne smadzenes.
Pārtiku, bet ne apetīti.
Zāles, bet ne veselību.
Seksu, bet ne mīlestību.
- Kas ir jūsu prieka avoti?
- Daba, mana kuplā ģimene un rūpes par to. Prieku un gandarījumu dod iespēja palīdzēt nelaimē nokļuvušiem cilvēkiem.
- Jūs neparasti drosmīgi stāstījāt par lielākajiem valsts izzadzējiem vārdā „A”. Viņi taču nav vienīgie?
- Protams, ir arī mazākas zivtiņas, un ir vislielākā haizivs, kura 
grāmatā neiekļuva, jo atkal jau redaktore pārliecināja, ka grāmatai 
jābūt par mani, ne citiem. Un par aizgājējiem runā labu vai neko. 
Izņemot taisnību! Ja mēs uzliktu uz svariem visus „A”, tad šī vislielākā
 haizivs ir daudz vairāk izzagusi nekā visi „A” kopā ņemti. Par viņu 
grāmatā ir drusciņ minēts kā par Šķēles uzticības personu, bet par viņu 
var uzrakstīt veselu grāmatu, un domāju, ka to izdarīs vēsturnieki, 
rakstot par Latvijas vēsturi. Šis cilvēks ir Andris Grūtups, ar kuru es 
biju pazīstams vēl no padomju laikiem.
70. gadu vidū nogalināja manu draugu un skolotāju Imantu Ekimani, 
kurš Pļaviņu HES celtniecības laikā bija partijas sekretārs un bija 
atradis, ka celtniecības laikā, būvējot HES, tika nozagti miljoniem 
rubļu, un viņš šos materiālus vēlējās atdot valsts varas orgāniem. Esmu 
pārliecināts, ka tas bija iemesls viņa nogalināšanai viņa dzīvoklī. Arī 
mani izsauca no Maskavas un nopratināja izmeklētāji, no prokuratūras to 
vadīja Grūtups, bet lietu tā arī izbeidza, un līdz šai dienai slepkava 
nav atrasts. To, ka vadīja Grūtups, zina arī Ivars Strautiņš un Imanta 
Ekimaņa ģimene.
Bet runa nav par to. Kad bruka Padomju Savienība, 90. gadu sākumā, 
Latvija bija viena no vadošajām republikām Padomju Savienībā. Valstij 
piederēja VEF, Dzintars, mikroautobusu Latvija ražotne, Vagonu rūpnīca,
 ostas utt. Sabrukšanas brīdī visu īpašumu atdeva privatizācijai. Visus 
privatizācijas likumus rakstīja Grūtups, un tajos tika iestrādātas 
„plaisas”. Kā piemērs - ja valsts šodien atdotu izsolei Van Goga gleznu,
 kurai sākumcena būtu ciens miljons un izsolē cena uzietu līdz 100 
miljoniem, tad valsts saņemtu šo reālo cenu, vienalga, vai šo gleznu 
būtu nopircis amerikānis, krievs, vācietis vai čukča – nevienam tas 
nebūtu svarīgi, un valsts saņemtu šo reālo cenu, bet mūsu valstī mēs no 
visām pārdotajām lietām (kolhozi, rūpnīcas) saņēmām labi ja vienu 
desmito daļu no patiesās šo uzņēmumu vērtības.
Bet Grūtups bija iestrādājis šīs plaisas, kuru dēļ privatizācijā 
īpašumus varēja iegādāties tikai Latvijas pilsonis, un tā visi dārgie, 
lielie uzņēmumi un kolhozi tika pārdoti par rublīšiem un sertifikātiem, 
jo tajā laikā latviešiem naudas vienkārši nebija. Vēlāk tos pārdeva 
tālāk desmitkārtīgi un pat simtkārtīgi dārgāk. Iznīcināja veselas 
nozares, atbrīvoja visus to vadītājus. Valsts kase šajos gados zaudēja 
vairākus miljardus latu, kas veidojās starp pārdodamo īpašumu patieso 
vērtību un to, par kuru tika slēgti šie darījumi.
Vadoties tikai un vienīgi pēc principa “tu esi vai neesi bijis 
komunists”, deviņdesmito gadu sākumā no vadošajiem amatiem tika noņemti 
visi komunistiskās partijas biedri un vietā ielikti savējie, neskatoties
 ne uz cilvēka akadēmiskajām zināšanām, ne praktisko pieredzi lielo 
uzņēmumu vadībā, kā rezultātā tā laika politiķi kļuva par tā laika 
īpašumu īpašniekiem. Atceros, arī Brīvostā konteineru terminālā bija 
vairāki īpašnieki no valdības.
Tāpat Grūtupam bija vesels arhīvs par ebrejiem, kuri tika iznīcināti 
Salaspilī, kuri nekad neatgriezīsies savos dzīvokļos. Šie dzīvokļi tika 
par lētu naudu pārdoti, arī pats viņš tika pie tāda. Vēl tagad šie 
likumi strādā, un cilvēki tiek mesti ārā no dzīvokļiem.
Varu droši teikt, ka šis advokātiņš, kurš bija pliks un nabags 90, 
gadu sākumā, kurš aizgāja kā viens no bagātākajiem advokātiem, kas naudu
 nopelnīja nevis kā jurists, bet kā veiksmīgs prihvatizators, par ko no 
valsts saņēma trīs ordeņus – Labākais advokāts, Barikāžu dalībnieks, 
Trīszvaigžņu kavalieris –, bija Latvijas mafijas krusttēvs.
- Pastāstiet skatītajiem par gada lielāko skandālu – jūsu arestu un divām diennaktīm KNAB cietumā.
- Sāksim ar tām trijām krimināllietām.
Pirmā krimināllieta ir ierosināta par to, ka es it kā esmu nelikumīgi ziedojis vairāk nekā 100 tūkstošus eiro partijām No Sirds Latvijai
 un Zemnieku savienībai, kaut gan šī informācija neatbilst patiesībai, 
jo es nekad nevienai partijai neesmu ziedojis nevienu centu.
Laikā, kad man tiešām bija saruna ar Ingunu Sudrabu (NSL), es viņu 
uzrunāju un aicināju strādāt savas meitas Maijas uzņēmumā, piedāvājot 
Ingunas zināšanām atbilstošu mēneša atalgojumu 5000 eiro apmērā, taču 
viņa uzreiz no šī piedāvājuma atteicās. Astoņus gadus strādājot par 
Valsts kontrolieri, viņa redzēja, kā valdība izšķiež neiedomājamu 
daudzumu naudas, minot vairākus piemērus, starp kuriem ir visiem labi 
zināmi projekti kā Dienvidu tilta būvniecība Rīgā, Parex bankas
 pārpirkšanas projekts un daudzi citi nepārdomāti un valstij neizdevīgi 
darījumi. Tā kā Ingunas reitings toreiz bija tikpat augsts kā savulaik 
Vairai Vīķei-Freibergai un viņa pati jau tad uzskatīja, ka ir gatava iet
 politikā, veidot partiju un ieviest pozitīvas izmaiņas Latvijas 
ekonomiskajā situācijā, es apsolījos viņai palīdzēt.
Tajā brīdī, kad viņa sāka veidot partiju No Sirds Latvijai 
un kad viņai radās kādi jautājumi, mēs mēdzām sazvanīties un tikties, 
taču gribu uzsvērt, ka nekad neesmu pat bijis šīs partijas birojā, 
neesmu uzbāzies ar saviem uzstādījumiem vai idejām, jo politikā es 
iesaistīties negrasījos. Tas, ko es vēlējos un ko, kā es redzēju, No Sirds Latvijai varētu
 panākt, ir pozitīvas izmaiņas valsts ekonomikā, jo Latvija grimst 
stagnācijā, un es redzēju, ka Inguna ir gatava strādāt, lai kaut ko 
mainītu.
Kad viņa partijai lūdza finansiālu atbalstu, es atbildēju, ka mans 
atbalsts ir padoms un konsultācijas, bet tomēr es apzvanīju savus 
draugus, uzņēmējus, baņķierus un citus turīgus cilvēkus, jo es pazīstu 
vismaz pusi no Lato Lapsas miljonāru sarakstā iekļautajiem un vismaz 
divtik, kuri šajā sarakstā nav iekļauti, un lūdzu organizēt tikšanās ar 
Ingunu. Un tik tiešām – viņi tikās, Inguna stāstīja savu vīziju par 
Latvijas attīstību, partijas programmu un ideāliem, un visi tie 
uzņēmēji, kuri vēlējās pārmaiņas, naudu partijai ziedoja. Vienreiz es 
Ingunai vaicāju, vai viņiem partijā ir labs finansists, kas regulāri 
pārbaudītu ienākošo un izejošo naudas plūsmu, jo es jau toreiz paredzēju
 gaidāmas KNAB, VID un citas pārbaudes, un viņa atbildēja, ka šāda 
cilvēka viņiem neesot, tāpēc ierosināju par pienācīgu atalgojumu 
piesaistīt ļoti spēcīgu un profesionālu finansistu Jorenu Raitumu, kuru 
es pazinu personīgi jau vairāk nekā 10 gadus, kurš īrē vienu no manām 
mājām Baltezerā, kuram ir viena no labākajām izglītībām finansēs Latvijā
 un kurš iepriekš strādājis vadošos finansistu amatos, tajā starpā arī 
bankās. Un es biju pārliecināts par 100%, ka visi naudas jautājumi no 
šīs dienas būs sakārtoti atbilstoši Latvijas likumu prasībām.
Kad vajadzēja sākties No Sirds Latvijai reklāmas kampaņai, 
nebija īsti neviena, kas to varēja profesionāli novadīt, bet es redzēju 
kā Romāns Mežeckis ļoti labu kampaņu vadīja Truksnim Jūrmalā. Šeit 
jāuzsver, ka, manuprāt, Truksnis ir viens no visu laiku labākajiem 
Jūrmalas mēriem. Tāpēc lūdzu Mežecki palīdzēt darbā pie Ingunas Sudrabas
 reklāmas kampaņas, uz ko viņš arī piekrita, vien aicinot, ja iespējams,
 atbalstīt finansiāli ar ziedojumu viņa bijušo sievu ZZS deputāti 
Griguli pirmsvēlēšanu kampaņā ES.
Uzreiz teicu, ka man būs nepieciešama tikšanās ar viņu, jo, 
nepazīstot cilvēku un neparunājot ar viņu, es nevienu nekad 
neatbalstītu, tāpēc arī noorganizējām tikšanos, izrunājāmies, un man 
radās pārliecība, ka Grigule patiešām ir domājoša un uz attīstošu 
politiku vērsta profesionāle, kas pārstāvētu Latviju, tāpēc es lūdzu 
savu ģimeni [ziedot] Latvijas Republikas likumdošanā atļauto naudas 
summu “zemniekiem”. Tāpat mana ģimene arī atbalstīja Trukšņa 
pirmsvēlēšanu kampaņu, ziedojot likumā atļauto summu viņa pārstāvētajai 
partijai, jo mums bija nepieciešama ilglaicīga sadarbība ar Jūrmalas 
domi un, kā jau minēju, Truksnis ir viens no visu laiku 
profesionālākajiem domes vadītājiem, kāds Jūrmalai bijis.
Par cik visus šos manas ģimenes ziedojumus stingri uzraudzījuši 
juristi, lai vis atbilstu likumam, es visā šajā krimināllietā neredzu 
nevienu pārkāpumu, izņemot vienu – aptuveni divas nedēļas pirms mana 
aresta Gatis Truksnis lūdza vai viņš varētu kādu laiku īrēt dzīvokli Turaidas Kvartālā,
 par cik viņa īrētajā dzīvoklī Bulduros bija jāveic remonts. Par cik es 
šajā dzīvoklī vienreiz biju viesojies, lai Truksni apsveiktu dzimšanas 
dienā (šis dzīvoklis tipveida paneļu mājas piektajā stāvā ar divām mazām
 istabiņām, kurās viņš nevarētu uzņemt nevienu pienācīgu un godājamu 
viesi – dzīvoklis, kas vairāk būtu piemērots bomzim), es nekavējoties 
devu apstiprinošu atbildi un iedevu Truksnim sava privātā dzīvokļa 
atslēgas Turaidas Kvartālā Jūrmalā, jo pats jau dzīvoju 
Siguldā, tikai palūdzu, lai viņš obligāti par šo dzīvokli ar manu meitu 
noslēdz īres līgumu uz tādiem pašiem nosacījumiem, kādi viņam bija 
Bulduros.
Tad vienīgais pārkāpums saskatāms tajā, ka Truksnis savas aizņemtības
 dēļ šajā dzīvoklī nakšņoja vien kādas 2 – 3 naktis un netika uzlikts 
paraksts uz īres līguma, jo mana meita, kura par līgumu atbildēja, to 
jau bija sagatavojusi, bet, par cik atradās devītajā grūtniecības mēnesī
 un stingrā ārstu uzraudzībā, nevarēja Truksni laicīgi satikt. Bet, ja 
būtu šis paraksts laicīgi uzlikts, tad arī šajā lietā es panta 
piemērošanas pamatojumu nesaskatu.
Jājautā, vai tagad, kad Truksnis vairs nav Jūrmalas mērs, vai viņš 
drīkst dzīvot kur vēlas – es būtu ļoti lepns, ja viņš atgrieztos manā 
dzīvoklī Jūrmalā.
Nākamais – par cik manas telefona sarunas noklausās jau vairāk nekā 
divus gadus, it kā es esot piedāvājis naudu 3-5 tūkstošu apmērā savai 
paziņai no Kurzemes tiesas un kuru es pazīstu jau vairāk kā 30 gadus, 
kura tostarp 3 gadus strādāja arī Man-Tess un ka to it kā esot 
piedāvājis mans bērnības draugs, ar kuru gan kopā medījam, gan spēlējam 
zoli un svinam dzimšanas dienas. Katrs cilvēks, kurš mani pazīst, 
saprot, ka es dēļ pāris tūkstošiem nekad nesmērētu savu vārdu – es esmu 
cilvēks, kurš atbalsta un palīdz gan māksliniekiem, gan grūtībās 
nonākušajiem, tāpēc šis pants ir jānoņem no dienas kārtības, jo tam nav 
pamatojuma. Vēl es gribu pieminēt, ja Latvijā tiktu izveidots tiesnešu 
tops, starp vairāk nekā 300 tur strādājošajiem tiesnešiem šī Kurzemes 
tiesas tiesnese ierindotos pirmajā desmitniekā, bet tagad tāds idiots kā
 Kalnmeiers sabojā cilvēkam karjeru. Vai viņam pietiks dūšas, lai 
atvainotos?
Trešā apsūdzība – kukuļošana. Jā, es atzīstu šo lietu, ja vien to var
 saukt par kukuļošanu – es centīšos izskaidrot. 2015. gada maijā tika 
pabeigta Turaidas Kvartāla pirmās kārtas būvniecība, un manai 
meitai Maijai būvvaldē bija jāsaņem p/n akts, taču izrādījās, ka spēkā 
stājies jauns likums, kas paredzēja, ka tāda izmēra projektā kā Turaidas Kvartāls
 ar gandrīz 200 apartamentu numuriem vismaz 6 numuros jābūt tualetēm kas
 pielāgotas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām – jāuzstāda speciāli 
stiprinājumi un rokturi. Un šī iemesla dēļ būvvalde objektu nevarēja 
pieņemt.
Lai veiktu visas nepieciešamās rekonstrukcijas un pielāgotu tualetes,
 bija nepieciešami aptuveni divi mēneši un ēkas būtu nododamas tikai 
augustā, bet bija jau noslēgtas apartamentu rezervācijas, un Maija pie 
manis vērsās ar lūgumu palīdzēt – es teicu, ka mums jānomierinās un 
jāpadomā. Es sazvanīju savu draugu un medību biedru – bijušo veselības 
ministru Belēviču un norunāju tikšanos. Es viņam izstāstīju savu 
problēmu, kā arī minēju, ka tuvākajā laikā plānojam otrās kārtas 
būvniecību, kurā esmu gatavs vismaz 10 apartamentus pielāgot cilvēkiem 
ar īpašām vajadzībām un, ja būs nepieciešamība, tad esošajos namos 
ierīkošu speciālus liftus.
No sākuma Belēvičs aizbildinājās ar reorganizācijām un laika trūkumu,
 bet, kad paskaidroju, ka dēļ šiem diviem mēnešiem dīkstāves valsts 
zaudēs vismaz 50 tūkstošus eiro nodokļos, viņš aizdomājās un solījās 
apdomāt iespējamos risinājumus. Jau nākamajā dienā viņš mani sazvanīja 
un ieteica uzrakstīt garantijas vēstuli Sanitārajai inspekcijai, ka 
konkrētā laika posmā veiksim apsolīto un ka jaunajās mājās izbūvēsim šīs
 pielāgotās tualetes. Es steigšus informēju Maiju par šādas vēstules 
nepieciešamību, taču neieminējos par notikušo sarunu, jo gribēju, lai 
mana ģimene iziet cauri šim birokrātiskajam aparātam patstāvīgi.
Kad nākamajā dienā Maija priecīga zvanīja un teica, ka viss esot 
sakārtojies, es kā padomju laikā audzināts cilvēks (arī māte mani 
mācīja), kurš zina, ka par katru labu darbu jāpasaka paldies, devos uz 
tuvējo RIMI veikalu, par pieciem eiro nopirku Laimas šokolādes kasti, ieliku visu sarkanā RIMI
 maisiņā un ar trīs rozēm aizbraucu uz Sanitāro inspekciju, kur ieejot 
atdevu šo maisiņu kā paldies par operatīvo un profesionālo rīcību. 
Acīmredzot kāds bija mani redzējis ieejot ar, bet iznākot – bez šī 
maisiņa un nostučījis. Ja tā klasificējas kā kukuļošana, tad lai man 
uzliek naudas sodu vai arī atdod to šokolādes kasti, kuru atdāvināšu 
kādam bērniem.
Es uzrakstīju vēstuli Kalnmeieram, KNAB Jurčai, lai paskaidrotu, ka 
es kopš 2007. gada nevarēju neko pārkāpt, jo esmu pensionējies un visus 
savus biznesus pārrakstījis savai ģimenei. Ēriks Kalnmeiers, kurš 
parakstīja orderi gan noklausīšanās uzsākšanai, gan pratināšanai un 
arestam, neuzskatīja par vajadzīgu mani pieņemt. Jurča pieņēma, un es 
izstāstīju, ka es nevaru būt vainīgs, jo tāds neesmu, un lūdzu līdz 
Jaunajam gadam izbeigt visas krimināllietas. Bet – pēc Jaunā gada, kad 
Siguldā ar saviem draugiem spēlēju zolīti, pie manis pienāca kāds 
cilvēks, kura radinieks strādājot Siguldas domē un teica, ka tur nesen 
KNAB interesējies vai esmu maksājis visus nodokļus par ceļa būvi uz 
savām mājām un par pirkto barību meža zvēriem – sanāk, ka, Rīgā neko 
neatraduši, viņi tagad meklē vienalga kādu sīkumu vienalga kur, jo 
mundieri ir aptraipīti un vajag kādu pamatu lietai.
Painteresējos un domāju ka visas manas krimināllietas KNAB uzticētas 
izmeklētājai Andai Rumjancevai, bet patiesībā tās vada no Drošības 
policijas savulaik izdzītais Jānis Roze, kurš, savulaik bijis 
Streļčenoka studiju biedrs, nu iecelts par otru augstāko personu KNAB. 
Tikai šie divi cilvēki KNABā var iedarbināt zaļo vai sarkano pogu – 
iesākt un izbeigt krimināllietas. Ja Streļčenoku noņēma, tad Roze vēl 
strādā, kurš, kā izrādās, no darba KNAB brīvajā laikā gūst papildu 
ienākumus strādājot par autovadīšanas instruktoru, un šis fakts ir 
krimināli sodāms. Kur skatās ģenerālprokurors, ja šāds sodāms ierēdnis 
vajā nevainīgu pensionāru, par to tērējot nodokļu maksātāju naudu?
- Bet kas tad bija pasūtītājs?
- Jebkurš, jo tajā laikā tika pieņemts valsts budžets, kurš ir viens 
no sliktākajiem Latvijas pastāvēšanas vēsturē, un bija nepieciešams 
masku šovs, lai no šī noņemtu uzmanību, bet patiesībā es domāju, ka 
arestu nepasūtīja neviens – pie vainas ir mana mēle, jo es vienmēr 
runāju to, ko es domāju, un visu un visus saucu īstajos vārdos. Kad mani
 noklausījās un dzirdēja, ka pie manis vēršas Dzintara vadītājs
 Iļja Gerčikovs ar lūgumu pēc padoma, jo pie viņa strādā 300 cilvēki, es
 viņu iepazīstināju ar VID vadītāju Ināru Pētersoni, kas tālāk palīdzēja
 ar konsultāciju pie finanšu ministres Ozolas. Kad pie manis vērsās 
grūtībās nonākušais Ķirsons, es palīdzēju ar viena miljona aizdevumu, 
lai ļautu attīstīties biznesam un radīt arvien jaunas darbavietas ne 
tikai Rīgā, bet arī reģionos. Kad Arnolds Lībeks lūdza konsultāciju par 
kravām muitā, es to sniedzu. Un, kamēr viņi mani noklausījās, viņi 
laikam domāju, ka es esmu tas mafijas vadonis, kas par šīm konsultācijām
 un sakariem prasa naudisku atlīdzību vai pakalpojumus, bet es nekad 
neesmu ņēmis nevienu eiro, jo esmu ļoti principiāls cilvēks un, ja mans 
padoms spēj būt noderīgs, es to vienmēr sniegšu. Mans princips ir - 
labāk 100 draugi nekā 100 dolāri.
Kurš atbildēs, ka šogad valsts nodokļos nesaņems no manas ģimenes 
vairāk nekā vienu miljonu eiro? Jo pagājušā gada 15.oktobrī mums 
vajadzēja sākt būvēt 10. ēku Turaidas un Meža prospekta stūrī, kuras 
celtniecības tāme bija vairāk nekā pieci miljoni eiro. Ņemot vērā 
izdevumus tās celtniecībā, valsts būtu guvusi vairāk kā miljonu eiro 
nodokļos. Kas par to atbildēs? Vai KNAB vadošajiem darbiniekiem 
nevajadzētu atskaitīt no algas, lai viņi justos atbildīgi pret 
sabiedrību? Viņi par to neatbildēs. Tā vietā viņi turpina mani 
noklausīties ar siekalainu ausi un klausās, kā es varbūt pēdējo reizi 
mīlu savu sievieti un klusi elsoju.
Bet, ja runājam nopietni, man nav skaidrs, ar ko vispār KNAB 
nodarbojas un kāpēc tas nav likvidēts? Tas ir radīts, lai cīnītos ar 
valdības korupciju, tai pašā laikā valdība viņus ieceļ. Kā var cilvēks, 
kuru valdība ieceļ, pārbaudīt valdību? Kur loģika? Neķers taču zaglis 
zagli?! Es saprastu, ka KNAB vadību ieceļ ģenerālprokurors, SAB un 
Drošības policija un viņi kopā strādā. Tādā gadījumā KNAB nebūtu 
atkarīgs no valdības. Uzskatu, ka KNAB ir jālikvidē, jo vairums tur 
strādājošo cilvēku ir ar vienu rievu pierē, jo par to naudu, kuru maksā,
 labākus cilvēkus nevar dabūt kā, piemēram, Jānis Roze, jo viņam ir 
liela ģimene un es pieņemu, ka viņam jāpaņem pasūtījumi no malas.
Es griežos ar lūgumu pie valdības, apturiet tos asinskāros KNABistus,
 lai viņi nevajā uzņēmējus un palīdz uzņēmējiem strādāt. Pašlaik vairums
 uzņēmēju brauc prom no Latvijas, lai celtu labklājību citur.
Atcerieties, kad četrdesmitajā gadā okupēja Latviju, pasaules bankās 
bija 10 tonnas zelta - Latvijas uzņēmēju sapelnītā nauda. Ko mēs 
atstāsim saviem bērniem? Tagad ir 10 miljardu parādi Eiropai. Palīdziet!
Vēl pirms mana aresta manas meitas Maijas uzņēmums bija saņēmis visas
 nepieciešamās atļaujas esošā grausta Turaidas ielā 19 nojaukšanai un Turaidas Kvartāla otrās kārtas būvniecībai, bet tagad gan Jūrmalas Būvvalde, gan Jūrmalas Ūdens,
 kā arī gandrīz 20 citas pašvaldības iestādes, kuras KNAB veica 
kratīšanas, ir nobijušās un lūdz līdz krimināllietu izbeigšanai 
celtniecības darbus neuzsākt, jo visiem ir bail, ka tiks veiktas jaunas 
revīzijas, kas bremzēs šo iestāžu darbu, neskatoties uz to, ka visi 
dokumenti ir sakārtoti. Cilvēki baidās no nepamatotām represijām.
Es griežos pie tiem Rīgas un Jūrmalas iedzīvotājiem, kuri bieži iet 
tur garām un redz šo graustu (Turaidas un Meža prospekta stūris), arī 
prezidents regulāri brauc garām, vai tiešām jābremzē ēkas atjaunošana un
 teritorijas labiekārtošana, īpaši, ņemot vērā, ka liela daļa no 
teritorijas plānota tieši publiski pieejama? Rakstiet, lūdzu, lai beidz 
traucēt godīgu dokumentu kārtošanu ar personīgiem, neobjektīviem 
iebildumiem, kas iebiedē varas struktūrvienības, lai uz Latvijas 
simtgadi valsts būtu skaistāka.
Es uzrakstīju vēstuli prezidentam ar lūgumu palīdzēt sakārtot šo objektu, jo es gribēju, lai šis ir otrs piemineklis - kā Vernisāža,
 jo arī prezidents brauc garām divreiz dienā, un man atbildēja tas 
idiots, bijušais SAB priekšnieks, bijušais angļu spiegs Kažociņš, ka tas
 neatbilst kādam tur likuma pantam, - tas tikai parāda visu ārzemju 
politiku un padomdevēju attieksmi un neieinteresētību Latvijas izaugsmē.
 Viņi nav ienesuši ne centa Latvijas ekonomikā – brauc un meklē labumu, 
jo viņi tur nav vajadzīgi. Tie ar mātes pienu uzsūkuši naidu pret visu 
apkārtējo, un mēs, kuri neaizmuka no Latvijas, tiekam turēti par 
nodevējiem. Ja es būtu valsts prezidents, es nekādos apstākļos vispār 
neļautu nevienam ārzemniekam ieņemt tik augstus amatus valsts 
struktūrās. Kā prezidents tādu pie sevis tur?
Vēl gribēju pieminēt, ka kopš 2015. gada Laima Vaikule Jūrmalā organizē festivālu Rendez Vous,
 un viņa lūdza man uzrunāt uzņēmējus, lai piesaistītu finansējumu, lai 
divu dienu programmas vietā šogad būtu jau četru dienu programma. Es 
kopā ar Jūrmalas domi un citiem uzņēmējiem piesaistīju šim projektam 40 
Latvijā ietekmīgus un turīgus cilvēkus, tajā skaitā Suharenko, Šleseru, 
Rāvis Guntis, Savickis, Gariks Lučanskis, Ivars Strautiņš, Lipmans, 
Andris Šķēle, visus tos cilvēkus, arī daudzi no kuriem bija ziedojuši No Sirds Latvijai, – mēs nodibinājām fondu Jūrmalas Dzintars,
 kurā arī es esmu valdes loceklis, kas jau pirmajā gadā Laimai savāca 
600 tūkstošus eiro. Lai finansiāli viss būt sakārtots korekti un 
atbilstoši LR likumdošanai, mēs par valdes priekšsēdētāju ievēlējām 
Jorenu Raitumu, ar kuru [tagad] man ir aizliegts tikties.
Patlaban ir izveidojusies situācija, ka dēļ KNAB nolaidības un 
neapdomības ir apdraudēts 2017. gada Laimas Vaikules festivāls, jo no 
nepieciešamajiem 1,2 miljoniem EUR līdz mana aresta brīdim bijām 
paguvuši piesaistīt finansējumu tikai 600 tūkstošu EUR apmērā, bet dēļ 
nepamatotajām apsūdzībām un aizliegumiem tikties ar maniem draugiem un 
projektā iesaistītām personām ir apdraudēta Rendez Vous norise.
 Patlaban Laima zvana no ārzemēm un pamatoti uztraucas, vai pasākums maz
 norisināsies, bet ir jau noslēgti līgumi ar producentiem un 
māksliniekiem.
- Ko darītu jūs, ja jūs būtu Valsts prezidents, lai Latviju padarītu bagātu?
- Es grāmatā gribēju ielikt savu Latvijas ekonomikas atdzīvināšanas 
projektu, bet pierunāja izņemt to ārā. Šis ir ļoti labs jautājums, bet, 
kā es jau teicu, redaktore lūdza to izņemt, jo pēc 10-15 gadiem mazbērni
 var jautāt, kāpēc es pats negāju politikā un to neīstenoju? Un tas 
neattiecas uz manu biogrāfiju. Bet domāju, ka mūsu prezidentam nav 
pietiekoši lielas olas, lai šo projektu ieviestu dzīvē. Lai ievestu 
dzīvē atdzīvināšanas projektu, prezidentam ir jādabū milzīgs sabiedrības
 atbalsts. Ar uzņēmējiem es varu palīdzēt, jo zinu, ka viņi grib 
pārmaiņas.
Manā skatījumā valstij ir jādomā par savu tautu, tāpat kā man, kurš 
ir ģimenes galva – kādi ir mani uzdevumi: 1) paēdināt; 2) apģērbt; 3) 
jumts virs galvas; 4) izglītība; 5) veselības aprūpe. Tas pats arī 
jādara valstij – šie pieci galvenie principi ir jāievēro visām valdībām.
 Un, kā es sākumā teicu, lai mēs varētu dubultot pensionāru, skolotāju, 
ārstu, policistu algas, jāpieņem radikāli mēri, jo Latvija, kura Padomju
 Savienības laikā bija viena no vadošajām, ir kļuvusi par 
visatpalikušāko valsti jau citā savienībā, atpaliekam arī Baltijas 
reģionā.
Tu jautā, ko es darītu kā Latvijas direktors: 1) pabrīdinātu Saeimu, 
ka, ja viņi nepildīs atdzīvināšanas plānu, tad tiks atlaisti;  2) atkal 
liktu priekšā 5 noteikumus.
Nodokļu reforma, ko mēs kā karstu kartupeli viļājam. Ko es darītu? Es
 atlasītu piecus profesionāļus no Latvijas institūtiem 
(ekonomikas/finanšu pasniedzēji, kas gatavo studentus), lai viņi atrod 
un izskata labāko nodokļu politiku Lietuvā, Igaunijā, Somijā, Holandē, 
Vācijā un varbūt Singapūrā. Paņem gatavu labāko no šīm nodokļu 
politikām, uzaicina no tām valstīm speciālistus un profesionāļus un 
ievieš to Latvijā. Pateikt uzņēmējiem, ka trīs gadus Latvijā nodokļu 
politika netiks mainīta. Nevajag izgudrot riteņus. Jādara viss, lai 
aizbraukušie Latvijas labākie speciālisti atgrieztos.
Prezidents pieprasa atlaist valdību. Uzdot valdošajai koalīcijai 
atrast bezpartejisku premjeru, ne no politiskās vides, profesionāli no 
uzņēmēju vai kādas citas vides, kas sevi pieradījis kā labs menedžeris. 
Saglabāt viņam iepriekšējā darba vidējo algu uz trīs gadiem. Jaunajam 
premjeram ļaut izvēlēties ministrus, ņemot vērā viņu ministrijas 
specifiku, saglabājot viņam iepriekšējo vidējo algu trīs gadus.
Kas notiek pašlaik valdībā – kā krievu fabulā par vēzi, līdaku un 
gulbi: Vienotība ir gulbis, zemnieki - līdaka, TB - vēzis, kas velk visu
 atpakaļ, jo vēlas „dzīvot Brīvdabas muzejā”. Ja, pieņemsim, es šodien 
izstrādāšu labu ekonomisku programmu uz trīs gadiem, kā izvest valsti no
 pagrimuma, un aiznestu to pie ekonomikas ministra, jo viņš ir 
žurnālists un pats to nevar uzrakstīt, esmu 100% pārliecināts, ka viņam 
TB un zemnieki neļautu to realizēt, jo nevēlas, lai Vienotība 
atgūtos. Es uzskatu, ka valdībai ir jābūt kā labai hokeja komandai, kur 
ir komanda un treneris, kurš zina, kas ir jādara. Šodien valdībā 
ministri neko nelemj un ne par ko neatbild, visu lemj partijās, 
lielākoties par partiju interesēm, lai atpelnītu ziedotājiem to naudu, 
ko viņi ir ziedojuši.
Es uzaicinātu no Somijas, Vācijas vai Anglijas 20 profesionālus 
muitniekus, jo mums ir trīs robežas (Krievija, Baltkrievija, ES). Šiem 
20 profesionāļiem es iedotu kādus 30-40 pēc konkursa atlasītus, 
nesamaitātus, centīgus studentus, lai trīs gadu laikā viņus apmāca par 
muitniekiem. Vairāk kā pusgadu atpakaļ ES komisija atzinumā par Latviju 
rakstīja, ka Latvijas Republikā valdība nav saņēmusi 3,5-5 miljardus EUR
 (pie 7 miljardu budžeta). Šī nauda ir: a) no tā, kas nāk caur robežu – 
degviela, cigaretes, spirts, gaļa, augļi u.c. produkti; b) tāpat arī 
celtniecībā netiek iekasēti visi nodokļi – piemēram, Dienvidu tilts utt.
 To naudu varēja iekasēt un paaugstināt algas mūsu iedzīvotājiem. Es 
domāju, ka līdzīgi kā Grūtupa radītās plaisas privatizācijas likumos, 
dažu valdošo partiju shēmas muitas sektorā un VIDā nodara neizmērojumus 
zaudējumus kopējai valsts ekonomikai, jo dažādu “tehnisku iemeslu” dēļ 
netiek uzrādītas un deklarētas milzīgas kravas ar ienākošo produkciju, 
un tirgū jūs varat nopirkt par puscenu cigaretes, alkoholu utt.
Politinformācija – kad dienēju trīs gadus armijā, mums reizi nedēļā 
bija politinformācijas lekcija, kurā vairāku stundu garumā mums lika 
noklausīties valdošās iekārtas trīsgades un septiņgades attīstības 
plānus, politisko kursu un ideoloģiskās vadlīnijas. Uzskatu, ka patlaban
 katram ministram vajadzētu šādu politinformācijas kursu izvērst 
minimums dažu gadu garumā, kur tie katru nedēļu saviem pakļautībā 
esošajiem ierēdņiem atgādinātu viņu pamatpienākumus pret valsti, jo 
īpaši pret uzņēmējiem. Patlaban ir tāda absurda situācija, ka jaunais 
uzņēmējs, atnākot pie ierēdņa, nejūt to atbalstu, jo pretī sēdošais 
valsts pārvaldes darbinieks vai nu baidās ar savu parakstu atbalstīt 
ieceri vai arī meklē personīgo labumu, tā vietā nepārstāvot valstiskās 
intereses. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka jebkurš jaunais uzņēmējs ir kā 
asinis valsts asinsritē un ir vitāli svarīgi atbalstīt jebkuru, kurš 
gatavs radīt jaunas darbavietas, jaunais cilvēks ir ar mieru riskēt 
ieķīlāt visus savus īpašumus, ņemt kredītu un attīstīt uzņēmējdarbību, 
bet viņam jau pašā sākumā ar ierēdņu palīdzību tiek apgriezti spārni.
Patriotisms – es visu ministriju pārziņā esošo institūciju, tostarp 
skolu, bērnudārzu, slimnīcu, cietumu u.c. ēdināšanas iestādēs ar 
rīkojumu liktu izmantot tikai un vienīgi Latvijas produktus, jo patlaban
 mums skolās bērni dzer Lietuvas pienu un ēd Polijas kartupeļus un tas 
viss nav pareizi. Tāpat arī valsts sektorā liktu izmantot Latvijas 
pakalpojumus iespēju robežās. Es liktu, lai pusē no tirgus būtu 
pieejamas tikai Latvijā ražotās preces un otra puse ievestās. Un visiem 
Latvijas auto īpašniekiem iegādāties degvielu tikai latviešu 
benzīntankos, jo degvielu visi benzīntanki ņem no vienas mucas.
Kā minēju savā grāmatā, ar Vairas Vīķes-Freibergas gādīgu roku 2000. 
gadu sākumā tika iznīcināta vesela nozare – Latvijas degvielas 
sīktirgotāji, tajā skaitā arī manas degvielas uzpildes stacijas, par 
kurās nopelnīto naudu es savā laikā atjaunoju Vernisāžu. Un viņa kopā ar latviešu kangariem tirgū ielaida Statoil, Neste un Lukoil,
 par kuriem mums tiek stāstīts kā par lielākajiem nodokļu maksātājiem, 
bet jāatceras, ka šo kompāniju milzīgā peļņa aizplūst no Latvijas uz to 
mītnes zemēm, taču degviela nāk no tām pašām mucām Krievijā, kur to 
iegūst jebkurš cits degvielas sīktirgotājs.
Mums bērniem jāmāca patriotisms un mīlestība ne tikai pret savu valsti, bet arī pret mūsu produktiem – tāda kā Trampa politika.
- Valda gandrīz vai vispārējs viedoklis, ka ar 20.janvāri ar 
Donalda Trampa apstiprinājumu mēs iegājām jaunā laikmetā. Ar ko zīmīgs, 
jūsuprāt, šis jaunais laikmets?
- Vispirms jau ar to, ka vecā pasaules kārtība brūk, bet jaunas vēl 
nav pat uz horizonta. Kā reiz teica kāds klasiķis, „nedod, Dievs, dzīvot
 pārmaiņu laikos”, jo šādas pārmaiņas vai nu sagrauj valsti (revolūcija 
Krievijā, Hitlers Vācijā, Gorbačova perestroika), vai arī to stiprina 
ceļā uz jaunu kārtību (Latvija 90. gadu sākumā).
Šodienas situācija Latvijā atgādina kādu epizodi no populārās bērnu grāmatas Alise Brīnumzemē.
 Tur meitene jautā: „Uz kurieni man no šejienes iet?” „Un kur tu gribi 
nokļūt?” „Man vienalga, ka tik kaut kur nokļūt.” „Tad jau vienalga, gan 
jau kaut kur nokļūsi.”
Redziet, Tramps ir biznesmenis, uzņēmējs tāpat kā es. Tramps zina, kā
 uzlabot ekonomiku Amerikā, kā amerikāņi pelnīs vairāk naudas. Es arī 
zinu, kā to izdarīt Latvijā. Citi mērogi, protams, bet formulas tās 
pašas. Kāpēc Amerikā ir tik daudz protestu pret Trampu? Tāpēc, ka tā 
politiskā elite, kas valdīja Amerikā gandrīz 30 gadus, protams, negrib 
zaudēt varu. Varbūt arī tādēļ, ka baidās, ka tiks atmaskoti ASV vadītāju
 kriminālnoziegumi - piemēram, karš Irākā, kas veicināja teroristiskās 
Islāma valsts izveidošanu, ar ko nu tagad visai pasaulei ir varonīgi 
jācīnās. To bija spiests atzīt pat Baraks Obama. Un vēl kas ir cerīgi - 
Tramps solās veidot partnerattiecības ar Krieviju. Ja ASV būs AR 
Krieviju, nevis PRET Krieviju, tad tas ļaus ļoti lielā mērā arī mūsu 
politiķiem pagriezties ar seju pret Krieviju. Šāda partnerība stipri 
palīdzētu Latvijas tautsaimniecībai.LASIET VĒL: Jūlijs Krūmiņš pastāsta par maucību un ko plāno precēt