"Tad kad man bija darīšana ar valsts naudu Latvijas Televīzijā, tad man bija pienākums stāstīt, kas ir noslēgts. Šajā gadījumā tas, ko es daru, es publisko darbu neveicu, līdz ar to neredzu iemeslu, kāpēc man būtu jāstāsta visai latviešu tautai vai konkrētiem medijiem, ar ko man kādi līgumi noslēgti," - šādi Domburs Pietiek atbildēja uz jautājumu, vai taisnība, ka viņš noslēdzis līgumu ar Berķa kontrolēto Lauku Avīzi.

Domburs izvairījās no skaidras atbildes arī uz precizējošiem jautājumiem: Es neko nenoliedzu. Es saku, ka man nav pienākuma atbildēt uz šo jautājumu. Lai cilvēkiem paliek intriga. Lai paliek iespēja pabaumot. Es negribu stāstīt tāpēc, ka tam, ko es daru savā dzīvē un kādi man ir plāni, man tā publiskā stāstīšana ne sabiedrībai, ne man varētu nākt par labu. Nav nekādas iekšēja motivācija. Es varu zvērēt, ka tad, kad jutīšu pienākumu pret daudzcietušo latviešu tautu, tad es pilnīgi noteikti ziņošu, ko es daru un kāpēc."

Tikpat nerunīga bija arī Latvijas Avīzes galvenā redaktore Linda Rasa, zīmīgi norādot, ka "Latvijas Avīzē Domburs neko nedara", bet par izdevniecību un Berķi atsakoties izteikties. Tikmēr neoficiāla informācija no Berķim tuviem avotiem rāda, ka Domburs saskaņā ar noslēgtu vienošanos saņēmis uzdevumu radīt koncepciju, kā Lauku Avīzei un tās izdevumiem izdzīvot un mēģināt attīstīties. Par vienošanās summu drošu ziņu nav. Kā zināms, nesen pēc Berķa pavēles no amata tika atbrīvots kādreizējais Lauku Avīzes izveidotājs Voldemārs Krustiņš.

Līdz šim Domburs nevar lepoties ar sekmēm drukātajos medijos: 2003. gada aprīlī viņš sāka vadīt jauniznākušo žurnālu Kas notiek?, taču jau tā paša gada jūnijā izdevniecība Žurnāls Santa viņu no darba atlaida, jo jaunais žurnāls neattaisnoja uz to liktās cerības.

Savukārt plašāk zināmā Dombura rakstītā koncepcija līdz šim ir bijusi tā, par ko Aināra Dimanta vadītā Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) viņam 2012. gadā samaksāja 2000 latu. Sešarpus lappusēs, ko Dimants savā oficiālajā atbildē toreiz bija minējis kā vienīgo sabiedrībai pieejamo Dombura pūliņu galaproduktu, bija atrodamas faktiski tikai un vienīgi tukšas, vispārīgas frāzes, savukārt Dombura priekšlikumi aprobežojās ar ierosinājumiem „pārskatīt”, „mainīt” un „pārstrādāt”.

„Koncepcijas pārstrādāšanai piesaistīti dažādi nozares lietpratēji, taču kritisks faktors ir trūkstošās tehnoloģisko un finanšu jautājumu analīzes kompetences, jo, ņemot vērā, ka koncepcijas izstrādē informatīvo bāzi veido esošo sabiedrisko mediju vadības sniegtā informācija un iestrādnes, iepriekšējā punktā minēto faktoru dēļ tā būtu kritiski izvērtējama,” – šāds, piemēram, bija Dombura atzinums par jauna sabiedriskā medija koncepciju.

Atbilstoši bija arī Dombura ierosinājumi saistībā ar jaunā sabiedriskā medija koncepciju: „Stratēģijas projektā ir ietvertas tēzes no līdzšinējā koncepcijas projekta. Tā kā tas tiek pārstrādāts, attiecīgi nepieciešams mainīt arī stratēģijas saturu saistībā ar to.” Līdzīgi savā noskaņā bija arī 2000 latu vērtie ieteikumi tehnoloģiju jomā: „Ņemot vērā augšminētos aktualizētos jautājumus, būtu pamats pārskatīt ar tehnoloģijām saistīto virzienu atspoguļojumu stratēģijā.”

Īpaši izvērsti bija Dombura ieteikumi Dimanta vadītajai iestādei „stratēģijas un plānu” jomā. „Analīze parāda, ka visos punktos fiksēts pamatojums, kas rada pamatu stratēģiju pārstrādāt nevis redakcionāli, bet pēc būtības, kas arī ir galvenais ieteikums. Tai skaitā ieteikums arī pārskatīt stratēģijas struktūru,” – tā savu galveno ieteikumu aprakstījis bijušais žurnālists, vēl norādot, ka „šis atzinums neietver analīzi par stratēģijas kā ārēja normatīva akta un plānošanas dokumenta statusu un vietu juridiskā kontekstā, tas ir juristu uzdevums.”

Tāpat Dimants no Dombura par 2000 latu bija saņēmis arī šādu nopietnu norādi: „Vienlaikus, ņemot vērā mediju kā „ceturtās varas" statusu, ieteikums akcentēt robežu, ciktāl šādas nozares stratēģija var būt saskaņā ar parlamenta, valdības vai citu valsts institūciju noteiktiem mērķiem, NEPLP kļūstot par valsts varas institūciju partneri, bet ciktāl tās augstākais atskaites punkts ir sabiedrības intereses, kas, likuma ietvaros, var arī neatbilst valsts institūciju uzstādījumiem, un saskaņā ar ko mediju pienākums ir saglabāt kritisku attieksmi pret valsts varu.”

Domburs padomei arī bija nopietni ieteicis turpmāk ievērot likuma normas: „Juridisko normu kontekstā svarīgi atzīmēt, ka Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 60. pants nosaka, ka NEPLP nodrošina sabiedrības, plašsaziņas līdzekļu profesionālo un izglītības institūciju pārstāvju līdzdalību Elektronisko plašsaziņas līdzekļu nozares attīstības nacionālās stratēģijas izstrādē. Ņemot vērā faktu, ka stratēģijas izstrādes darba grupā bija tikai valsts institūciju pārstāvji un viena sabiedriski konsultatīvās padomes pārstāve, arī respondentu loks atzinumu saņemšanai, jau pēc projekta izstrādes, bija ierobežots, jākonstatē, ka līdzšinējā padome ir pārkāpusi likumu. Ieteikums - stratēģijas pārstrādāšanā izpildīt šo likuma normu pēc būtības, pretējā gadījumā nav izredžu, ka stratēģija kļūs nevis par NEPLP, bet par nacionālo stratēģiju.”

Dimanta vadītā iestāde būtiskus un oriģinālus padomus bija saņēmusi arī sistēmiskuma aspektā: „Būtu lietderīgi, vismaz galvenajos vilcienos, iekļaut līdzšinējās situācijas novērtējumu un būtiskākos sasniedzamos uzdevumus, ja ne skaitliskā vai citādi fiksētā, tad vismaz galveno tendenču formā. Būtu būtiski izdalīt galvenos virsmērķus, misiju, vērtības, saistībā ar ambīciju, ka mediji aizvadīto vairāk nekā divdesmit gadu laikā kopš neatkarības atjaunošanas nekad patiesi nav bijuši starp valstiskajām prioritātēm, un, visticamāk, tieši tas ir cēlonis daudzām problēmām. Īstermiņa prioritātes un konkrētas rīcības nav nepieciešams iekļaut stratēģijā, tās var koriģēt stratēģijas īstenošanas laikā.”

Tāpat Domburs bija nonācis arī pie secinājuma, ka „visi NEPLP darba kārtībā esošie aktuālie projekti un nosacījuma vai regulējuma izmaiņas ietekmē viens otru savstarpēji, kā arī ietekmē kopējos virsmērķus”, līdz ar ko „padomes darbā būtu nepieciešams sistēmisks uzstādījums, ka katrs no projektiem izvērtējams kompleksi, saistībā ar ietekmi uz nozari kopumā, tai skaitā ņemot vērā likumā noteikto vienlīdzīguma radīšanas un konkurētspējas veicināšanas pienākumu”.

Dimanta vadītā iestāde savā rīcībā bija ieguvusi arī pamatotu un dziļu secinājumu, ka „attiecībā uz apakšnozarēm, kurās nav nepieciešami steidzami lēmumi, būtu vēlams par katru, sabalansējot ar padomes kopējo darba plānu, definēt uzdevumus, termiņus un parametrus iekšējiem konceptuāliem kopsavilkumu ziņojumiem ar situācijas izvērtējumu, lai uz tā pamata pieņemtu lēmumus par stratēģiskiem uzstādījumiem, kā arī turpmāko darbību attiecībā uz uzraudzību un iespējamām regulējuma izmaiņām”.

Ne mazāk oriģināli bija arī Dombura ieteikumi attiecībā uz ne tik būtiskām lietām, kuros tāpat galvenokārt rekomendēts izvērtēt visu, kas vien izvērtējams, - „jāizvērtē atbildību sadale un lēmumu pieņemšanas principi sabiedrisko mediju pārvaldībā saistībā ar redakcionālās neatkarības nodrošināšanu, efektivitāti, pamatotību un attīstības mērķiem”, „jāizvērtē vadības, radošo un tehnisko cilvēkresursu situācija un perspektīvas - atalgojuma konkurētspēja, motivācijas principi, jaunrades, talantu veicināšana”, utt.